Viss sākās rudenī. Tad arī viss beidzās. No manis aizgāja. Es biju neinteresanta. Es diez vai tagad rakstīšu par to, kā vajag un kā nevajag darīt, kā sāp un kā darīt, lai nesāp. Lai arī ar katru reizi sāp vairāk, tad zinu tikai to un vēl apstiprinoši, ka nekad man nebija sāpējis vēl vairāk kā tad. Es BIJU stulba. Mīlēju par daudz, biju gatava uz visu, censties, mainīties. Nemācīšu arī to,ka nav vērts saglābt to, kas lemts sabrukšanai un nogrimšanai. Šis "saglābšanas" periods ilga visu rudeni un ziemu. Es varēju krist gar zemi, skrāpēt sienas, dienās neizkāpt no gultas, pat neienākšana cosmo bija kā diagnoze. :-D 2011. gadu sagaidot, es savā plānotājā ielīmēju bildīti ar koferi. Tas bija ar domu-es šogad gribu daudz ceļot! Arī šim "saglābšanas" periodam pirms gandrīz 2 mēnešiem tika pielikts punkts. Man bija tik skumji. Katru nakti sēdēju pie loga, skatījos zvaigznes un lūdzu kādam par to, lai man nesāp. Iekāpu gultā un skatījos uz tukšo vietu sev blakus. Katrs istabas stūrītis atgādināja par visu, kas bijis. Dzīvokļa sienās kļuva grūti atrasties, jo viss vai nu atgādināja par strīdiem, kas šeit pieredzēti vai jaukiem brīžiem. Vienā naktī, kad nespēju aizmigt, izkāpu no gultas, aizgāju uz otru istabu, apsēdos uz dīvāna malas un gaudoju mēnesī par to kā gribu tikt prom no sāpēm. Pamazām sāku izmest visas viņa dāvinātās dāvanas, dažas dienas atpakaļ vēl sagriezu apdrukāto spilvendrānu ar tādu naidu un reizē arī prieku. Bija jau pavasaris. Reiz drukājot parastās bildes, pieliku klāt arī lidmašīnas fotogrāfiju. Man ļoti patīk lidot un vēl nebiju atmetusi domu par to,ka šogad daudz jāceļo. Lidmašīnas foto piestiprināju pie sienas. Reiz kādā vakarā draudzenēm vajadzēja aizbraukt uz lidostu, lai saņemtu sūtījumu, es braucu līdz. Skatījos uz cilvēkiem,kas sagaida savus mīļos. Tajā brīdī arī draudzenēm pateicu: "Jūs arī mani šitā sagaidīsiet un pavadīsiet." Viņas vēl piebilda: "Jā, ar litru šņabja." :-D Visu atpakaļ ceļu lūdzos viņām par to, lai vasarā braucam prom, pastrādāt. Es sapratu,ka vides maiņa man noderētu. Draudzenes nepiekrita šai avantūrai. Es sapratu, lai tiktu uz priekšu, man ir jābrauc prom, man ir jāmaina vide, jāsakārto sava dzīve. Pēc nedēļas es sēdīšos lidmašīnā un došos prom uz vismaz gadu. Es zinu, man tāls ceļš vēl ir ejams, lai tiktu visam pāri. No tās lielās mīlas bedres laukā jātiek. Citi saka,ka nevarētu tā aizbraukt, bet es varu. Mani netur šeit tāda mīlestība, bet lai es vēlreiz spētu mīlēt, man ir jāsāk kāds jauns periods. Lūk, ko nozīmēja bildītes ar lidmašīnu un čemodānu!
