Pēc noskrietiem 10 km NRM, jūtos apaukstējusies-ledusaukstais ūdens + izkaltusī rīkle. Toties rezultāts labs -lai arī vienbrīd domāju, nafig es te savus ceļus moku, cepinos saulē un vispār ļaujos kaltēties (t) Neķēpāšos vairs ar asfaltiem un bruģiem, esmu "mežu meitene" :-P Un lielākā dusma, ka jaunais cilvēks ar sirmajiem deniņiem noskrēja 42 km. Man nepasakot. Domāju, ka skries 21 km. Joks tāds, ka pēc kārtējām piedzīvojumu sacensībām, sastiepa muskuli (varbūt saites, kāda dziļa hematoma- sataustīt neko nevarēju, tātad plīsumam nevajadzētu būt), 2 nedēļas knapi staigāja. Pie traumatologa/sporta ārsta negriezās. Kāda velna pēc jāskrien 42 km ar vienu veselu kāju?? (e) Lai pēc tam ar čomiem salīdzinātu laikus? Man tā šķiet bezatbildība. Domāju, ja nu es ar izpelnīšos tik "paviršu" attieksmi... :-| Atkāpe. Kāpēc man patīk mazie veikaliņi, maiznīcas, miniatūras kafejnīciņas - individuāla pieeja, neviltots prieks redzēt pircēju, ienākot pār slieksni. Tādu mistisku paralēlismu velku... Jā, mani pēdējie divi vīrieši -abiem vārds sākas ar vienu burtu- baidos, ka kādā afekta brīdī sajuks, un tagadējo nosaukšu bijušā vārdā. Te nedrīkst atslābt :-D Un apmātība ar sportu. Aga, man bišķi pašapziņa sašķobās - tajā nedēļas nogalē Tartu, Liepāja, Polija, Rumānija,šitajā - Amata, Sigulda, kkāds lūzumpunkts... Būs jāiemēģina sievišķie argumenti :-P
