Jā, tā ir mana spilgtākā īpašība šajā tizlajā dzīves periodā. Es sastingtu it visa priekšā, kas ir potenciāls baiļu, vājuma, emociju izraisītājs. Esmu gļēva, gļēva, gļēva, un kā man tas besī. SASODĪTS! Un tā tā īsā dzīve aizplūst, bet es, muļķa cilvēks, esmu iemīcīts vienā savā dobītē un nekustu nekur. Ir kādai gadījies pēkšņi attapties situācijā, kad pati sevi nepazīsti? Kad vēro sevi no malas, un ka tev ir kauns par sevi? Ou jā, man ir, un kā vēl. Tāda dusma sāk krāties pret sevi, tāds naids. Un ir pienācis brīdis, kad vairs neprotu savākties, jo vienkārši nesaprotu, no kura gala būtu sev jāķeras klāt, lai ko labotu. Pats smeiklīgākais, ka šķiet, ka neviens, absolūti neviens pats cilvēks neredz, kas manī iekšā vārās. Liekas, ka esmu radījusi stipras, pašpārliecinātas un pašpietiekamas meitenes tēlu, kas ir absolūta fantāzija. Tādas manī nav. Esmu grauzts, vraks, un tā gribas izlauzties... Tā gribas brīvību un prieku, un, hah, jā, arī laimi (pārdroši ko tādu gaidīt)
