Brīt, Cosmo meitene. :) Šorīt traks rīts. Strīdi, nesaskaņas un aizstāvēšanāš - mājās gaiss tā nokaitēts, ka neizvēdināt nākošās tūkstots gades laikā. Māte ceļ tračus, vīra tēvs grib palīst zem zemes, vīrs ir nīgrs un es šokā. Kā vienā pieaugušā cilvēkā var būt tik niecīgs saprāta procents? Vai ar gadiem neiemācās runāt un domāt pirms teikt - analizēt rīcību, tās sekas? Klasificēt notikumus pēc to svarīguma pakāpes? Respektēt sabiedrību sev līdzās? Vai to nav jāiemācās? Un vienīgais arguments šim cilvēkam ir - tu neesi tik veca kā es un tādēļ tev nav taisnība, un tādēļ tavi lūgumi man ir tukša vieta, un tādēļ tev nav tiesību man teikt, lūgt vai aizrādīt. Viņas nervu noturība ir vājāka par vāju un tā vietā, lai cilvēks censtos risināt lietas viņa pielieto bērnudārza metodes - sūdzēties svešiem, burkšķēt sev zem deguna un turpināt darīt visu, lai radītu iemeslus no jauna un jauna. Starpcitu, ledusskapim kontaktdakša šonakt pati no sevis izrāvās no rozetes. Interesanti... :-/ Ļaunākais ir tas, ka no manas puses ir tikai divi lūgumi - respektēt manu esību, lai man nebutu jāstāv plikai brīdī, kad ierodas ciemos vēl nesatiktā vecmāmiņa, un otrā - lai neaudzina manu suni, jo viņa vēl ir tik maza, ka viņai jāiemācās saprast un respektēt, kurš ir saimnieks un kura vārdam jāklausa. Nekā drastiska un nepieņemama ņemot vērā faktu, ka viņa ir atbraukusi ciemos uz četrām dienām. Ignorēšana - vājums, lepnība vai cenšanās izskaust? Ai mīļā, ir grūti saprast kā cīnīties, ja cīnīties nevēlies, bet vēlies rast kompromisus. Tam gan ir nepieciešamas sarunas, otra viedokļa apzināšana, vēlmju izprašana un savstarpējs dialogs, kas nenorisinās fāzē - "tu nemāki glābāt lietas, nevajag jaunu skapi, bet gan enģi" un tajā pašā laikā nepilnus trīsdesmit centimetrus zem jaunām mēbelēm viņa vāra olas. /Skaidroju - skapis ir no padomijas, bet zem jaunā virtuves skapja stāv mazā plītiņa./ Un pat nelūdzu - iedarbināju gāzesplīti un olas pārlikusi tur, pabrīdināju, ka citādi tvaiki vienkārši bojās mēbeles apdari. Itkā viss kārtība, taču izrādāš, ka viņai tas šķiet kas nepieņemams un lieks. Jauki - taupīt padomju draņķus, bet bojāt jauno. Ideāla izpratnes par pareizu mājas kopšanu. Īstenībā, es vienkārši vēlos, lai tas beidzas. Lai viss atkal ir mierīgi un rami un rit savu ierasto gaitu. Es negribu cīnīties, es negribu karot - es vienkārši vēlos, lai respektē manu esību un saprot, ka suns ir jāaudzina saimniekam, ne kuram katram četrdienniekam. Un tas nav daudz.
