3 Vārdi,10 burti. ES TEVI MĪLU. Vai patiešām mums dažkārt pietiek tikai ar šiem 3.vārdiem, lai mainītu savu dzīvi pa 180 grādiem. Kāpēc mēs, sievietes, tik ļoti ticam vārdiem. Bieži satiekot kādus simpātisku Puisi/vīrieti, mēs esam gatavas noticēt visam ko viņš saka, pat ja mēs apzināmies ka tās ir pēdējas muļķības un tas nekad nenotiks. Kurā posmā no visas vēstures mēs esam iematojušas šo muļķīgo ieradumu ? Es nedomāju ka tie bija senie laiki, vairāk esmu pa vidus laikiem, bet par to domājot īsi nezinu varbūt tas mūsos ir iedzimts jau no pašas cilvēces sākuma, alus laikmeta ? Kad Džeks saka: "Es tev noteikti pazvanīšu", pēc pirmā randiņa un viņš nepazvana, dienu, divas, trīs, nedēļu, mēs jūtamies, kā lielāks neveiksminieces pasaulē, jo varbūt viņš Bija tas "īstais", un vienīgais? Kāpēc mēs sevi tā mokām ar tādiem sīkumiem. Ja mēs būt kā ‘Džeki, tas būt vienkāršāk, tu nepazvani džekam 1 dienu, vairāk, viņš jau ir atradis citu meiteni ar ko izklaidēties. Varbūt tas ir tāpēc ka mēs tā sakot esam "vājais dzimums", bet varbūt tas ir tāpēc, ka mēs nespējam, tomēr, vai kā mēs vēlotos pārkāpt pāri tam stereotipam, ka viņam ir jāzvana pirmajam! Tā tāda domā kas man bija prāta par šo mūžam apdomāto, aprunāto Tematu, atā ! ;-)
