Kaut kur lasīju, ka 17. janvāris esot smagākā diena gadā. Ja godīgi, tad 10000 % piekrītu. Tas diezgan pamatīgi atspoguļojās uz mani :D Gribēju kaut kā izlikt savas emocijas šeit, rakstot, nevis runājot. Manai labākajai draudzenei ir superjauks puisis. Tiešām jauks. Viņa viņa klātbūtnē izturās kā pilnīgi cits cilvēks. Tas mani uzvelk :D Bet tā nav mana lielākā sāpe. Būtībā viss ir tajā, ka es esmu neapmierināta ar sevi. Pilnīgi un galīgi. Es neredzu jēgu nekam un nekur. Tam visam papildus nāk tas, ka apkārtējie tā vietā, lai pateiktu kādu labu vārdu.. uzmundrinātu.. pateiktu - tu vari, saņemies... Saka tikai - Tu esi tik vāja.. Tev nav rakstura.. Man ir sajūta, ka neviens negrib, lai man kaut kas izdotos. Visdrīzāk tā ir apgrieztā psiholoģija. Viņi domā, ka es kaut ko izdarīšu, ja viņi teiks, ka es nevaru. BET - uz mani tas neiedarbojas. Es pati zinu, ka es varu, ja saņemos, bet es esmu cilvēks, kas ņem pie sirds tiešām visu, ko pasaka! Tā laikam ir viena no sliktajām īpašībām. Bet arī tam ir otra puse - ja katru reizi, kad man būs grūti, cilvēki teiks - tu vari, tu esi labākā, es tev ticu.. es rēķināšos, ka tā būs katru reizi, kad es pakritīšu. Tas nozīmē, ka es būšu atkarīga no apkārtējiem, es nevarēšu tikt ar visu galā pati. REDZIET - es nonāku konkrētā pretrunā ar sevi. Vēl problēma ir intereses. Man nav aizraušanās, kas liek aizrauties elpaj, kas ļotiļoti patīk. Nav. Es pat īsti nezinu kā lai to meklē. Jāklausās sevī, jā, bet es sev neko nesaku! Ahh, es gribētu būt Elizabete Gilberta.. apceļot Itāliju, Bali un Indiju, un vienkārši attīrīties, izprast sevi. ahhh, cik tas būtu skaisti.
