Atvainojos visām, bet šis ieraksts ir vienkārši kautkšan uz mēnesi, lai izrunātos, kad nav neviena dzīva ar ko parunāt. Vientulība. Man liekas, nē, es pat zinu, ka ļoti stiprs cilvēks, emocionāli noturīga, kāpēc tā, nezinu, bērnības dotumi. Vai es ar to lepojos, nē, bet mainīt arī nevaru, jo fiziski nespēju izturēt čīkstēšanu un ņaudēšu par lietām, kas nav nekas tiešām svarīgs. Esmu viena. Un ko es šobrīd daru? ņaudu. ņaudu viena, jo nav ne viena, kāpēc nav... nezinu, neesmu ne ledus, ne maita, ne ..ne...ne... es zinu, ko es gibu, ko man vajag un tādu nav daudz, man vajag blakus stiprāku cilvēku par mani, lai es varētu atāluties būt kaut mazliet vāja, kaut mazliet palūgt padomu un teikt, ak es nezinu, lai ko iesaka, ka varētu izraudāties kādam to redzot un man pat nevajadzētu ataisnoties un stāstīt kāpeč, pietiktu vienkārši, jo es girbu. Vienmēr esmu apbrīnojusi meienes, kurām vīrieši ir bijuši vienmēr, kā viens aiziet, tā otrs klāt. Jā, daudzi skaa, ak viņas ir vājas un bez otra balsta nevar. Bet vai tas ir tik slikti? Kas ir tik slikti patikt, ka es esmu vāja un man vajag, lai kāds mani atbalstītu? Bet.. domājot par tagad visiem sev tuvajiem cilvēkiem, nav ne viena, kuram es varētu plaūgt paraudāt uz pleca, jo vienmēr es taču esmu bijusi miss pozitivus ar nerimstošu motriņu un ieteikumi pie mazākajām grūtībām vai padoma ir - tev sanāks, viss notiek, tu taču zini, bet man tā gribas izraudāties un būt nekam... vienkārši būt vājai un iznāt, ak drīkstu pievilt un ka nav obligāti visos kalnos man jāuzkāpj, ka arī bez tā es esmu tas pats visu m''ilētais cil'veks, bet.. nav man šis sajūtas. Jau divas ne'dēļas ikdienu valdu asaras, jo gribas vienkārši gulēt un izlikties, ak manis nav.. un manis jau nav arī. Rīt ir mana dzimšanas diena. Esmu viena un rīt būšu viena un ir tik bēdīgi, jo tas nav pat atkarīgs no manis.
