Tad kad paliek tikai atminjas

Ā, un vēl - man nāk prātā tāds joku stāstiņs ar savu morāli:
Dzīvoja divi cilvēki. Un viņus no augšas novēroja. Viens visu laiku čīkstēja un žēlojās - man iet tik slikti, nekas nesanāk, man nekā nav, cik man slikti, utt. Tam - augšā tas noriebās un viņš teica - nu vecīt, Tu vēl nezini, kas ir slikti - un izdarīja tā, ka tam cilvēkam kļuva vēl sliktāk...
Bet otrs tikmēr bija smaidīgs un priecīgs un teica, ka viņam viss ir labi, viņam viss sanāk, viņam viss ir, lai gan īstenība nebija jau nemaz tik labi. Tas augšā skatījās, skatījās un tad teica - zini, vecīt, Tu nemaz nezini, kā tas ir, kad ir labi - un izdarīja tā, ka šim cilvēkam no tās dienas tiešām viss bija vienkārši ideāli! :D Doma - mēs paši ar savām domām un sevis noskaņošanu, savu rīcību, bieži vien izprovacējam to - tur augšā un paši nemaz to neapzināmies...

Tāpēc, ka tā ir dzīve un ar katru dienu pasaule grib, lai cilvēki novērtētu to, kas viņiem ir un ja tas nenotiek, tad dzīve veic savas korekcijas. Mēs nekad nezināsim KĀPĒC tieši tā notika, kāpēc ar tieši tiem cilvēkiem.. Acīmredzot, kādam tur augšā ir nedaudz savādāki plāni uz mums, nekā mums pašiem. Vienkārši dažkārt to ir tik grūti pieņemt un vēl grūtāk saprast..