nekad neko tādu nebūtu rakstijusi, un nekad nebutu domājusi, ka es varu tā! es biju mis svētā, tad ar čali izšķīrusies, sagaju kopā ar citu un es krāpu jauno puisi bez mazakajas vainas sajutas, nē, es nepārgulēju ar citiem čaļiem, bet domās es biju pie viņiem, domās cerēju satikt klubā to un to čali, mekleju iespeju iesēsties klēpi, pabučoties, ļāvos pieskārieniem, ļavos uzmanībai... kāpēc?! man tak to iepriekš visu nevajadzeja, tgd vajag!? domāju, ka viņa vienaldzība, un tas, ka šis cilvēks dzivoja ar vienu kāju vēl pagātnē, ļāva man kļūt tādai... vai tas ir nosodāmi!? Un jo vairak viņš pierada pie manis, jo vairak iestajas rutina, jo vienaldzigaka kljuva vinja attieksme, un es jo vairak tusējos, un jo vairak viņš neiebilda, jo vairak man gribejas iespītēt, lidz beigu galā, es vairs nepazinu sevi...
