Laiks skrien uz priekšu lieliem soļiem, te vasara, tad rudens..drīz jau ziema..bet nekas apkārt nemainās. Aiz loga te satumst, te atkal top gaišs, bet manā dzīvē kā trūka kaut kā, tā arī joprojām trūkst..īsti pat nezinu kā tieši. Laikam jau laiks meklēt sev vīru, bet arī tas nevedas, visas attiecības cik ātri sākas, tik ātri arī beidzas. Dažreiz paliek tā bailīgi ka tik tā arī nepalieku viena, jo lai veidotu ģimeni tomēr ir jābūt kopā ar vīrieti ilgāk par 2-4 mēnešiem. Nekad neesmu sūdzējusies par optimisma trūkumu, bet gadās kad uznāk drūmās domas.Tad sāku sevi mierināt..man taču ir ideālākie draugi, labs darbs, labi kolēģi un priekšnieki, esmu vesela un vēl protu priecāties par vēju, lietu un vēl dažādām lietām. kas citos cilvēkos izsauc vienīgi īgnu burkšķēšanu.. Dzīvojot āŗpus Latvijas mācos dzīvi uztvert savādāk, nopietnāk, viss jādara pašai un man padodas. Ticu gaišai nākotnei un saprotu..pienācīgi jānovērtē viss pozitīvais kas notiek tavā dzīvē, ja tev kļūst grūti, paskaties apkārt un atceries, ka citiem ir daudz, daudz grūtāk. Sarakstīju, pārlasīju un saprotu ka normālam cilvēkam diez vai būtu saprotams, ko es te esmu mēģinājusi pateikt. Laikam jau neko..domas salīda atpakaļ pa plauktiņiem, uzvilkās saulains smaids, garastāvokļa skala ceļas aukstāk un viss notiek...
