kad biju maziņa, biju baigā romantiķe, lūk pierādījums- daži mani 7., 8. klases dzejoļi, kurus, kārtojot skapi, uzraku vecajā dzejoļu kladē (man tādas bijušas kādas desmit). :D salkani, bet tomēr... :D ***Tu man esi tik tālu, kā saule pie debess, Es pastiepju roku, lai satvertu tevi Bet sauli jau nenoķersi... Tik vien tavs spožums skar mani, Manas acis un manu sirdi. taču, jo tuvāk esmu tev, Jo sāpīgākas rētas plosa man sirdi, jo saule taču karsta... ***Man gribas tevi paturēt, Piespiest sev klāt, nelaist tevi prom, Taču tu pazudi Pazudi kā ēna dienas vidū, Kā putnēns, kas pirmo reizi pamet ligzdu Atstāji vien atmiņas un asaras manās acīs. mana sirds sauc pēc tevis, bet Mans prāts zina, ka tu vairāk neatnāksi... ***Raugoties nakts klusumā Zvaigžņoto debesu tālumā Jūtu sevi pazūdam Kā pēdējā no krītošām zvaigznēm. Bez tevis nakts debesīs Zvaigznes sagāžas pār mani Atstādamas vien tumsu... Tu biji saule, es- mēness, kas palicis bez gaismas, Bez jebkādas dzīves jausmas. ***manā dvēselē tu esi ienācis uz visiem laikiem šeit, uz šīs zemes Tu esi gaiss, ko elpoju, mani sirdspuksti, asinis manās dzīslās, Tu esi katrs mans sapnis, katra mana lūgšana Tu esi saullēkts un saulriets, mēness, zvaigznes un debesis Tu esi atbilde uz visiem maniem jautājumiem... Ir tik bezgala brīnišķīgi un pacilājoši domāt, ka katra dvēsele izjutīs to pašu, ko es tagad jūtu pret tevi! :-D :-D :-P
