tas notika, kad zāle vēl bija zaļāka un saule spožāka- tālajā 2006./2007tajā :D tad vēl gāju devītajā klasē. viss stāsts sākās 1. septembrī, kad mums klasē bija trīs jauni skolēni- 2 meitenes (bet par viņām, protams, nebūs šis stāsts) un puisis, sauksim viņu par X. X jau sākumā likās tāds jautrītis un izlecējs, arī pēc izskata nelikās nekas īpašs. nu neko, kā ierasts sākām mācību gadu, abi jaunie ātri iejutās mūsu klasē, taču... man sāka veidoties īpašas attiecības ar misteru X, precīzāk sakot, īpaši sliktas attiecības. ne mirkli viņš neiztika neapvainojis mani, es, saprotams, atbildi parādā nepaliku. tā mēs katru dienu lamājām viens otru, izteicām neglaimojošas piezīmes, turklāt, man viņš no visas sirds riebās, atceros, ka biju ārkārtīgi priecīga, kad viņš neieradās skolā, jo biju jau pagurusi no patstāvīgās lamāšanas, aptrūka vārdu, lai viņu aizvainotu. :D un, kad viņš bija skolā, situācija sāka kļūt arvien trakāka- viņš man meta virsū zirnekļus, sporta stundās nomētāja mani ar dažādiem sporta inventāriem, reiz pat dabūju ar bumbu tā, ka pārējo dienas daļu nogulēju pie māsiņas ar noraudātu seju un viņš pat neatvainojās (saprotams). taču nāc arī atriebes stunda. X bija diezgan sliktas attiecības ar kādu puisi no vecāka klases un man par laimi, šis puisis man bija labi pazīstams. tā es viņam pasūdzējos, ka mani apbižo :'-( :-D un viņš pēc stundām noķēra X un viņi abi sāka kauties. es priecīga skatījos pa logu un izbaudīju mirkli. kad visa izrāde beidzās, arī mans prieks kaut kur pazuda. it īpaši, kad nākošajās dienās X vairāk neieradās skolā. klases zēni teica, ka viņam esot uzsista zila acs, tādēļ viņš nevēloties rādīties. daļa klases sarunāja iet pie viņa ciemos, lai uzmundrinātu, taču es, protams, atrunājos un viņi arī saprata, jo mūsu kašķus nebija iespējams nepamanīt. Taču es iekšēji jutos slikti. lai gan sākotnēji biju gandarīta, ka viņš dabūjis pēc nopelniem, man tomēr viņš palika žēl, taču nekādā gadījumā nevēlējos to izrādīt. vēlāk jau, saprotams X ieradās skolā, man par pārsteigumu tikpat jautrs kā vienmēr, lai gan acs vēl bija pieņēmsi tādu zaļganu nokrāsu. un vēl viens pārsteigums- X vairāk necentās mani katrā izdevīgā brīdī aizvainot. viņš gan turpināja izteikt šādas tādas piezīmītes, taču tās vairāk nebija ar ļaunu pēcgaršu. tā pagāja ziema diezgan mierīgā garā. mierīgā- vistiešākajā nozīmē, jo X bija sācis mani ignorēt. man vajadzēja būt laimīgai, ka beidzot ir miers no šī uzmācīgā āža, taču nesaprotamu iemeslu dēļ es tāda nebiju :-O viņš jokoja ar pārējām klases meitenēm, visādi viņas ķircināja, taču viņš pat nepaskatījās uz manu pusi. tā es pati sāku viņu šādi tādi kaitināt, taču viņš tikai vēsi atbildēja un devās savās gaitās. mans žoklis gandrīz skāra zemi, kad nesagaidīju pār sevi neloģisku apvainojošu vārdu vilni. :-D un tad pienāca mūsu klases divu dienu ekskursija pie jūras, ar teltīm. bija maijs, tieši pirms eksāmeniem, tādēļ vēl pēdējo reizi nolēmām kārtīgi iztrakoties pilnā sastāvā. mēs bijām apmetušies netālu no kādas upes ietekas jūrā. vienu brīdi es ar dažiem klases biedriem stāvējām pie šīs ietekas, es vēlējos iet pārvilkt peldkostīmu, lai varētu nopeldēties, taču brīdī, kad es pagriezos, mani kāds sagrāba, pacēla uz rokām un bez jebkādas brīdināšanas iemeta ietekā. es pat nepaspēju neko aptvert, kad biju jau zem ūdens. par laimi, tur nebija dziļš un es varēju piecelties kājās. paskatījos uz krastu, tur stāvēja šokēti mani klasesbiedri, taču viens no tiem nevarēja vien valdīt smieklus. nu bet protams- misters X! es viņam šo to uzkliedzu, taču es pati arī sāku neapstādināmi smieties, pārsteidzot pašu X. lēnām virzījos uz malu, dažs labs man palīdzēja iztuntulēties no ūdens, taču X bija aizskrējis, jo laikam domāja, ka es viņam tūdaļ metīšos virsū, atriebības mākta. viņš centās man nerādīties acīs, es gan neizrādīju neko, taču pie sevis jau perināju šo to. vēlāk vakars izvērtās ļoti labs, taču jutu, ka X cenšas tā lēni un nemanāmi man tuvoties. kad sēdējām pie ugusnkura, viņš apsēdās netālu no manis. vairākas reizes saskatījāmies un samulsuši novērsāmies viens no otra. taču viņa acīs redzēju ko vairāk par vienkāršu skatienu sagadīšanās pēc. tobrīd es domāju, ka man tikai liekas, taču dziļi sirdī grauzās cerība, ka tā nav vis tikai sagadīšanās... vēlāk pa mazām grupiņām lavījāmies dzert grādīgo, lai skolotāja neredz :D kaut kā tā sagadījās, ka ar mani un vēl dažiem reizē gāja arī X. mēs visi apsēdāmies smiltīs un pēc kārtas dzērām šņabi ar kolu (:D) un, kur gadījies, kur ne, man blakus bija apsēdies pats X. turklāt tik tuvu, ka mūsu rokas visu laiku saskārās. es negribot sarku un bālēju, pat nepagriezu galvu uz viņa pusi, jo biju samulsusi, turklāt vēl grādi iesita pa galvu. nākot atpakaļ no mūsu slepenā štāba, kļuvām manāmi atvērtāki, sākām jokoties un ārdīties. vakars pagāji ļoti jautri. pēc pulkstens diviem vajadzēja jau līst pa teltīm, taču nemierīgākie (tai skaitā arī es un X) vēl negatāvojās gulēt. mēs gājām grauties gar citu teltīm, vazājāmies apkārt un viskautkur šiverējāmies. X pagrāba mani aiz rokas un metās iekšā jūrā, taču es pretojos cik spēka, kamēr nogāzu viņu pie zemes, tas bija patiešām grūti, jo viņš bija divas galvastiesas garāks un diezgan muskuļots priekš sava vecuma. viņš man uzvēlās ar visu savu svaru virsū, mūsu sejas saskārās un tajā brīdī vairāk par visu es vēlējos viņu noskūpstīt. jutu, ka arī viņš to vēlas, taču brīdī, kad abi to apjēdzām, no telšu puses nāca dusmīga skolotājas balss. viņa sauca visus atpakaļ teltīs. X pielēca kājās, piecēla arī mani un mēs abi skrējām uz savām teltīm. kad ielīdu guļammaisā, ne acu nevarēju aizvērt, jo domas grozījā tikai un vienīgi ap X. es vēlējos viņam pieskarties vēl un vēl, es pēkšņi sapratu, ka viņam ir ļoti glīts smaids, ka viņam skaistas zaļas acis un ka viņam ir skesīgs, spēcīgs augums (l) nākošajā dienā manas jaunās domas par viņu nemainījās, taču izvairījos no viņa. arī viņš gluži jau neuzmācās, taču bieži jutu viņa skatienu uz sevi. eksāmenu laiks pagāja mierīgi, taču tagad mana sirsniņa arvien biežāk ietrīsējās, kad tuvumā bija X. un viņš patiešām bija tuvumā, centās atrasties man maksimāli tuvu, pat netīšām pieskarties... pienāca izlaiduma vakars. oficiālā daļa pagāja un sākās svinēšana, dejošana, priecāšanās. mēs jau atkal šmaucām projām no pieaugušajiem, lai iedzertu paši savā bariņā. atkal jau skatieni, virzīšanās tuvāk, taču, kad aizgājām uz zāli, lai dejotu, X dejoja ar vienu klasesbiedreni, vairākas dejas pēc kārtas. es padejoju pāris dejas ar citiem, taču tad sēdēju sadrūmusi pie saviem viesiem. es pie sevis domāju- ja viņš mani uz nākošos deju neuzaicinās, tad es iešu prom. tā beidzās šī dziesma un viņš... izgāja laukā. (e) es sēdēju pie galda, visi tik jautri runāja, taču man pat gribējās raudāt, bet es nēvēlējos viena idiota dēļ sabojāt sev visu prieku. pasaucu līdzi dažas klasesbiedrenes un arī izgājām laukā. aizgājām uz savu klasi, tur jau daži bija, taču klase bija tumša, es neredzēju visus, kas tur atradās. dzērām šampanieti, smējāmies un pēkšņi jutu, ka kads saņem mani aiz rokas. paspēju tikai nolikt glāzi atpakaļ uz galda un izgāju līdzi šim kādam. lai gan bija tumšs, es, protams, zināju, ka viņš ir un nevarēju beigt muļķīgi smaidīt. X piespieda mani sev klāt un iečukstēja ausī: "nevēlies dejot?" es viņam pretī uzdevu jautājumu, vi viņš tikai tagad iedomājās man to pajautāt. viņš atbildēja, ka neesot varējis saņemties. viņš un nav varējis saņemties?! taču man viss bija vienalga. tagad es patiešām jutos laimīga, mēs nodejojām to sasodīto deju un es vairāk nekad nevēlējos laist viņu vaļā. pēc dejas mēs izsprukām ārā, staigājām ap skolu un tad vienā brīdī viņš apstājās, pieliecās man klāt un piespieda savas lūpas manējām... (l) šajā brīdī man ir jābeidz, jo šim stāstam nav nekāda turpinājuma. vistiešākajā nozīmē. viņš pārcēlās uz citu vietu dzīvot, es paliku un daļu vasaras pavadīju skumstot pēc viņa. taču man joprojām liekas, ka viņam ir vissmukākais smaids un viņš ir un paliek mana pirmā lielā milestība... :-) |-)
