Šodien kārtējo reizi aizdomājos par to,ar ko konkrēti es sastopos tikpat kā katru dienu...SIEVIETES! Es kopš bērnudārza laikiem nekad neesmu sev par īstu draugu uzskatījusi sievieti. Man ir pāris paziņas ar kurām varu doties izklaidēties vai paklačoties par sievišķīgām vājībām un vīriešiem,taču par uzticamu draugu,kam uzticēt problēmas un klapatas,es uzskatu tikai vīrieti. Sievietes ir sarežģītas. Ne vien priekš vīriešiem,bet arī pašas priekš sevis - pārlieku sarežģītas. Vīrieši strīda gadījumā...nu iedos pa muti...un? Abi pasmiesies un viss būs kārtībā...bet mums? Mēs izplēsīsimies,tad viena ar otru nerunāsim,savērpsim intrigas un labākajā gadījumā pēc velnsviņzin cik ilga laika salabsim (joprojām ļaunatminīgi paturot prātā notikušo, lai izdevīgā brīdī to pieminētu). Vēl nesen pati sevi pieķēru pie sacensības ar vienu no paziņām. Mēs kontaktējamies samērā reti,dažkārt kopā kaut kur izejam,bet ikdienā mūsu vienīgās sarunas ir par un ap to kā otrai iet darbā,skolā,attiecībās,seksā,cik otrai ir paveicies vai neveicies,cik otra ir resna vai tieva...atliek pateikt cik iet labi un Tu klausīsies kā viņai iet vēl labāk vai gluži otrādi - pasaki,cik grūti un klausīsies viņā kādā bezdibenī šamā nonākusi. Nu kam man tas viss? Kā gan mēs varam prasīt,lai vīrieši mūs saprot un tiek ar mums galā,ja mēs pašas tā īsti ar sevi galā netiekam? Ja arī gadīsies pēkšņi atrast sridsdraudzeni,tad varu derēt uz mīļākajām kurpēm,ka tas nebūs uz ilgu laiku...es ar sievieti divatā vienā telpā nespēju uzturēties ilgāk par pāris stundām un tā līdz galam uzticēties ar laikam nekad nespētu...tad nu mans draugs ir un būs vīrietis(kurš starp citu VIENMĒR dos labākos padomus par attiecībām,izskatu utt. :-) ). P.S. Jo vairāk domāju,jo vairāk apbrīnoju stipro dzimumu! :-P
