Ilgi domāju un šaubījos – stāstīt vai nestāstīt jums kādu atgadījumu no savas dzīves. Vēl jo vairāk, ja atgadījums ir tāds, kuru es nekad nevienai dzīvai dvēselei neesmu izstāstījusi un visu šo laiku kopš tā esmu to glabājusi tikai pie sevis.. Ja jau rakstu, tad izšķīros par labu izstāstīšanai – bet būs gari.. Jūs jau zināt, ka es īsi neprotu rakstīt! :) Tātad – toreiz biju vēl jauna un dumja. Mācījos universitātē, bij man draudzene, kura toreiz aizbrauca praksē uz pavisam citu pilsētu un es biju apsolījusi aizdoties pie viņas ciemos nedēļas vidū, kad man bija mazāk lekciju. Sarunājām, ka mani aizvedīs mūsu kopīgs paziņa. Noteiktajā dienā un laikā nokonstatēju, ka kopīgo paziņu nav iespējams sadabūt rokā. Sazvanot pa telefonu viņa māte pateica, ka viņš pēc vakardienas tusiņa guļ pilnīgi atslēdzies un lai es tūlīt pat izbeidzot viņu traucēt un vairāk nezvanot! Dusmas bija pamatīgas, sazinājos ar draudzeni, pateicu, ka nebūšu, jo vedējs nav spējīgs sēsties pie stūres.. Abas sabēdājāmies, viņa ieteica braukt ar stopiem, bet tā kā es lāgā nezināju ceļu, kā līdz tai pilsētai tikt, tad neriskēju.. Teicu – gan satiksimies, kad atbrauksi atpakaļ! :) Diena tik un tā bija brīva, tāpēc izlēmu to izmantot lietderīgi – aizbraukt uz savām mājām pēc studijām tik nepieciešamās literatūras. Visi rīta transporti bija nokavēti, bet uz pēcpusdienas man patiešām negribējās gaidīt. Izlēmu stopot! Galu galā – uz mājām biju stopojusi ne reizi vien, ceļš taisns, lielā šoseja, nevis kādi lauku celiņi, parasti viss gāja gludi. Arī šoreiz! No pilsētas izbraucu veiksmīgi, līdz stopotāju iemīļotajai vietiņai šosejas malā tiku bez starpgadījumiem. Pēc pāris neveiksmīgām rokas pavicināšanām uz manu izstiepto roku apstājās blāvi zaļas krāsas auto. Izrādījās, ka vadītājs – vīrietis vidējos gados ap 35 – var mani aizvest pus ceļu – piekritu, jo jebkurš mazāks attālums ir un paliek mazāks attālums. Braucām, runājām, noskaidrojās, ka viņš ir darbā – ved preci nelieliem veikaliņiem un ikdienā vienam braukāt ir ārkārtīgi garlaicīgi. Piedāvāja, lai es braucu kopā ar viņu, es gan atteicos, jo man tomēr bija savs mērķis. Un tad nāca kompromiss – sarunājām, ka ja viņš mani aizvedīs līdz mājām, es atpakaļceļu arī pavadīšu kopā ar viņu, lai viņam nav tik garlaicīgi. Tā arī notikās. Viss bija itin jauki, izbraukājām mazos veikaliņus, apskatīju vietējos pagastiņus.. beigu beigās izlēmām, ka jānosvin šī patīkamā iepazīšanās. Nopirkām vīna pudeli, aizbraucām līdz tuvējam ezeriņam, sēdējām mašīnā, pļāpājām, dzērām vīnu.. Ar katru malku es konstatēju, ka reibstu arvien vairāk.. Galu galā – visas dienas garumā neko nebiju ēdusi, līdz ar to alkohols manās asinīs uz manām prāta spējām sāka iedarboties arvien spēcīgāk.. Tālāko atceros pa fragmentiem.. bija skūpsti... tika atpogātas bikses.. tika pacelts džemperītis... bet es pat nespēju pateikt, ka es negribu.. jā, mani izvaroja, tikai to es sapratu vēlāk, pēc neskaitāmām dienām liekot šos fragmentus kopā.. fragmentiski atceros viņa darbības, viņa teiktos vārdus.. bet kopā visu salikt nevaru.. tālāk atceros, kā vējš man plandīja matus, kad mani pusaizmigušu veda atpakaļ uz pilsētu, izsēdināja nomalē, pie garāžām, nezinu, cik ilgi tur sēdēju, zināju tikai to, ka man ir ārkārtīgi slikti. Zināju to, ka man ir jātiek līdz savai istabai un jāieritinās gultā.. Naktī pamodos ar lielu temperatūru. Nu jau vairs ne alkohola transā, bet gan paaugstinātas temperatūras transā aizbraucu ar autobusu uz mājām, divas nedēļas pus komā nogulēju mājās, pēc tam vēl divas slimnīcā.. Pagaidu diagnozi man uzstādīja, bet beigu beigās tā neapstiprinājās.. Kad atgriezos universitātē, bija pienākuši eksāmeni, nebija laika domāt par to, kas ir noticis.. Bet tā bija vieglāk, jo es to vienkārši negribēju darīt.. Tagad, protams, atskatoties, es zinu un redzu savu vieglprātību, savas kļūdas, savu vainu visā šajā, bet labot jau es neko vairs nespēju... vienīgi sadzīvot ar to, kas ir noticis.. Ja godīgi – savā ziņā es esmu pateicīga liktenim, ka neatceros visu, kas notika... Zinu tikai faktu, zinu tos fragmentus, ko atceros.. un iekšēji saraujos joprojām katru reizi, kad redzu blāvi zaļas krāsas auto..
