Eh... Skatos, ka te vairums no Jums blogo, tad nu pienākusi kārta arī manam pirmajam... blogam :-) Tikko izlīdu no dušas, palutināju ķermeni ar viegli aromatizētu ķermeņa krēmu, izžāvēju matus un esmu ieritinājusies savā mīļajā un mīkstajā laškrāsas halātiņā... Ā, un, lai arī ir jau diezgan pavēls, bet man blakus stāv krūzīte ar kafiju... Mani tā kā drusku ir pārņēmusi grūtsirdība... :-/ Tas laikam dēļ tā, ka ikdiena man ir palikusi par pilnīgu IKDIENU... Katru dienu viens un tas pats - celies, ej uz darbu, nāc mājās, taisi ēst, sakop mājā, kas kopjams, nomazgājies un ej gulēt... tā 5 dienas paskrien mērkaķa ātrumā un klāt it kā divas brīvdienas... Bet... pēdējā laikā arī tās brīvdienas ir kļuvušas vienmuļas... Ar manu vīrieti pēdējā laikā attiecības ar ir tādas kādas ir, tas ir - nekādas... Tā vien brīžiem šķiet,ka eksistējam viens otram blakus un viss... Bet tas domājams, ka pāries, jo mums tā nav ne pirmo,ne pēdējo reiz... Pie tā ar laikam vainīga drusciņ ir ikdiena... Darbs, pēc kura mēs esam izsmelti, viens ar otru knapi runājam, jo esam ne tikai noguruši, bet arī "sagruzīti"... Darbā jau jūtama tās slavenās krīzes ietekme, visi staigā "uzvilkti", naudas uzņēmumiem nav, un dzīvesprieks, par darba prieku nemaz nerunājot, jau sen kā pazudis... Draugi man saka - mīļā, pasmaidi! Es pasmaidu, bet laikam jau tas smaids nav patiess... Eh... viss laikam jānoveļ uz tā, kas slēpjās zem vārda "NOGURUMS"... :-D Es patiešām jūtos ne tikai nogurusi, bet pārgurusi... Tādēļ arī tā grūtsirdība... Vismaz man tā šķiet... Ne???
