Šad un tad lasot diskusijas vai citu meiteņu blogus, uzpeld atmiņas no pašas pagātnes.. :) nu re, šoreiz diskusijas "atriebiba" autorei Maksliniecei apsolīju, ka izstāstīšu atmiņas, kas atausa, palasot viņas rakstīto... Brīdinu uzreiz - būs gari, jo atceroties to visu emocijas plūdīs aumaļām!!! Tad nu tā - tas viss notika pasen, vēl mācījos vidusskolā. Bija man viena laba draudzene, kopā bijām gan skolā, gan ārpus tās, rakstījām viena otrai vēstulītes un likām tās grāmatā vai penālī, rakstījām par izjūtām, emocijām, savām vēlmēm, puišiem, romantiku.. :D Viņai bija draugs. Par kādiem 6 - 7 gadiem vecāks! Īsti nemāku teikt, vai viņi bija pāris, bet viņa noteikti to vēlējās! Kādu laiku viņi tikās, bet tad viņš viņai teica, ka starp viņiem nekas nebūs un ka viņi nevar būt kopā.. Mierināju savu draudzeni, biju kopā ar viņu šajos sāpīgajos brīžos, uzklausīju, teicu, ka viņa noteikti atradīs labāku un viss būs skaisti un labi.. Pagāja kāds pus gads. Un tad viņš sāka izrādīt uzmanību man. Es, loģiski, izvairījos, teicu, ka es nekādi nevaru ar viņu pavadīt laiku kopā, pastaigāties vai atpūsties, jo viņš taču ir manas draudzenes draugs! Viņš savukārt, protams, zvērēja, ka starp viņiem nekā sen vairs nav un nekad nav arī bijis.. Vienīgais, ko atļāvos, bija garas telefona sarunas - viņš man stāstīja visu, par sevi, par savu dzīvi, par attiecībām ar meitenēm - bijušajām, esošajām, par savu ģimeni, utt. Es pārsvarā klausījos.. Biju viņam uzticības persona, zināju tādas lietas, kuras nezina pārējie, apkārtējie cilvēki, kas viņu uzskatīja par baigi kruto.. Bet es zināju, ka viņš ir vienkāršs cilvēks, ar jūtām un emocijām.. Pienāca eksāmeni, mana draudzene saslima un nokļuva Rīgā slimnīcā.. Bija mana vārda diena, skola bija patukša, jo citiem bija vēl stundas, bet mums, kā 12 - mācības vairs nenotika. Tā nu es gāju pa koridoru, taisījos jau doties mājup, pēkšņi skatos - VIŅŠ, gribēju jau izvairīties, bet viņš mani noķēra un iespieda rokās kastīti - Tas vārda dienā, viņš nočukstēja un projām bija... tā es ar rokās iespiesto kastīti arī nogāju visu ceļu līdz mājām. Iekšā bija sudraba kulons ar manu horoskopa zīmi (man nav ne jausmas, kā viņš zināja, kad man ir dzimšanas diena, jo nekad viņam nebiju to teikusi..).. Dāvana, neko neprasot pretī! Bet - pēc tam nāca ļaunākais.. Šo mūsu garāmejošo tikšanos bija kāds redzējis un, izpušķojot stāstu, izstāstījis manai draudzenei, kura nu uzskatīja, ka viņi ir izšķīrušies tieši manis dēļ! Atbraucot no slimnīcas viņa paziņoja - izvēlies, vai nu es, vai viņš! Lai kā centos pateikt, ka nav nekāda "viņš", ka starp mums nekā nav un man nemaz nav jāizvēlas, jo gan viņš, gan viņa ir mani labākie draugi, draudzene nepiekāpās.. Tā nu mans eksāmenu laiks pagāja smagi - draudzene domāja, ka es viņu esmu pievīlusi, es domāju, kā man viņu pārliecināt, ka tā nav, bet viņš.. Viņš tajā laikā izdomāja, ka viņam ir jābrauc uz Zviedriju darba meklējumos! Uzreiz nākošajā dienā pēc mūsu izlaiduma! Sajūta bija ārprātīga, jo likās, ka es esmu pazaudējusi abus savus labākos draugus... Pat neko nedarot! Pienāca izlaidums - pēc svinīgā bija pienākusi kārta pirmajam valsim. Man nebija pāra, jo klasē puišu bija maz un tie jau bija izķerti, nācās meklēt pāri no malas! Mana un viņa kopīgā paziņa teica - dejo ar VIŅU! Es ietiepos - nē, es nedrīkstu! Es tā nodarīšu pāri savai draudzenei - kura īstenībā laikam vairs nemaz nebija mana draudzene.. Beigu beigās nemaz nezinu, ar kuru mani salika pārī, bet nav jau svarīgi! Pēc dejas izejot foajē satiku VIŅU, apstājos, lai parunātos, jo kā nekā viņš nākošajā dienā taisījās braukt prom un es viņu vairs neredzētu. Smējos - redz kā, savu pirmo oficiālo valsi es nodejoju ar galīgi man svešu cilvēku.. Uz ko viņš atbildēja - nu no manis taču Tu atteicies!!! Tad es sapratu, ka viņš pats bija lūdzis tai kopīgajai paziņai ieteikt man dejot ar viņu, bet es kā muļķe biju atteikusies.. :( Tajā brīdī man šķita, ka ja es nerīkošos, tad es pazaudēšu visu (īsti nezinu ko, jo nekā jau man ar viņu nebija)... Tā nu es netipiski sev, toreiz kautrīgajai meitenei, uzlūdzu viņu uz nākošo deju un teicu - lai tā ir kā atvadu deju man no Tevis.. Lieki teikt, ka mēs nodejojām visu izlaiduma vakaru un nakti, nevienu deju es netiku izlaista no rokām, neizdzēru nevienu šampanieša glāzi, bet jutos apreibusi... Nodejojām līdz pašam rītam, kad viņam bija jādodas uz vilcienu.. Un tā arī dejas solī, pa ceļam savācot viņa čemodānu, aizdejojām līdz stacijai.. Tur es stāvēju un nevarēju saprast, kāpēc mums ir jāšķiras no tiem cilvēkiem, kuri mums ir dārgi.. :) P.S. Viņa dāvāto kulonu joprojām nēsāju sudraba ķēdītē kā talismanu, un kad neesmu to uzlikusi, es jūtos kaut kā savādāk.. :)
