Reizi pa reizei, atzīšos, visai bieži, es Viņam saku - viss beidzies, vecīt, šitā es vairs nevaru, mūsu attiecības ir pārāk vētrainas, sāpīgas, neērtas un neizdevīgas. Kāda vella pēc mēs vispār vēl esam kopā... ? Reizi pa reizei, atzīšos, visai bieži, es sakrāmēju savas pekeles, un, nokrāmējusies kā bezpajumtniece, kāpju autobusā un braucu pie saviem vecākiem - atpakaļ uz omulīgo ligzdu. Tikai es tur vairs nespēju izbaudīt agrāko mieru un prieku, domas tāpat ir mana vīrieša apskāvienos. Es nekad neizturu ilgāk par trīs, četrām dienām, reizēm, vakarā atbraukusi, jau naktī atkal kravāju savas mantas, lai atgrieztos pie Viņa. "Ņem mani atpakaļ, " es saku, "es bez Tevis nevaru, lai arī kāds Tu būtu!" Tad es salieku pa vietām savas mantas un kādu brīdi viss ir kā ierasts. Dažreiz ir otrādāk. Viņš nāk pakaļ man. Uzkāpj pa balkonu un naktī klauvē pie loga, čukstot: "Tu man esi viss. Nāc mājās." Es skaidri saskatu Viņa acīs apžuvušas asaras. Ietrīcas mana sirds un mēs ejam mājās. Mēs viens otru mīlam tik ļoti, bet tik savtīgi. Nevienam es neatdošu savu peļuku un es zinu, ka pa purnu dabūs katrs, kurš gribēs pieskārties man. Lai arī kādos vārdos mēs viens otru nesauktu brīžos, kad mūs plosa greizsirdība, dusmas, kad laužas uz āru mūsu temperamenti un nesaderīgie horoskopi, kad sajaucas mūsu lietuviešu, franču, vikingu un latviešu asinis... mēs kritīsim viens par otru.. lai arī kā man riebjas, ka man neļauj pirkt tik daudz kurpju, cik gribētos... Mēs turamies kopā un starp mums ir uzplaucis mazs skaists ziediņš - mūsu mazais dēliņš. Mūsu mazā vētriņa, kas mums nozīmē VISU. Mēs ceram, ka kādreiz mums būs vesels dārzs. :-) P.S. Man patīk Džareds Batlers, tāpēc arī šāds nosaukums. :-)
