vakar kārtējo reizi sapratu, ka par savu padarīto darbu ne vienmēr vajag mantisku atlīdzību. vakar otro gadu pēc kārtas piedalījos Labestības dienā par brīvprātīgo! visas dienas garumā mēs kopā un katrs atsevišķi rūpējāmies par to, lai šī diena būtu izdevusies un visiem patīkama. ar lielu prieku palīdzēju mazajiem ķipariem darināt rotas. un tās visas pozitīvās emocijas ko viņi izstaroja,es savācu sevī. jā, tieši emocijas, ko es vakar ieguvu ir mana darba alga par padarīto darbu! katrs smaids un smiekli, ko izpauda rotu darināšanas procesā un gala rezultātā ir neaizmirstošs, katrs "paldies", ko izteica mazi un lieli manī vēl ilgi dzīvos un liks smaidīt. varbūt arī tavs darbs šajā visā pasākumā bija niecīgs, bet tomēr patīkami apzināties, ka tu ESI PALĪDZĒJIS. koncerta gaitā daudz aizdomājos par to, ka mani ir jābūt vislaimīgākajai pasaulē, jo mani tuvinieki ir veseli. un tās problēmas pa ko es uztraucos ir niecīgas, salīdzinot ar tām problēmām ko vakar dzirdēju. un man vairākas reizes bija jānorij asaru kamols visu to dzirdot. Tāpēc meitenes mums ir jābūt laimīgām par to, ka mēs un mūsu tuvinieki ir veseli. bieži par to mēs neaizdomājamies!
