mjaa... neesmu radusi savas problēmas izlikt, kā uz delnas. bet laikam ir pienācis brīdis, kad gars pats prasās pēc iztukšošanās. škiet, pirmais blogs- un tas pats jau depresīvs. stulbi. mans pavasaris parasti atnāk ar prieku, taureņiem vēderā- jo esmu sagaidījusi savu mīļāko. - proti- mīļāko gadalaiku. (l) šoreiz.. nezinu- sēžu un domāju. domāju par absolūti neevajadzīgām lietām, kas piesārņo manu galvu, novēršot domas no galvenā. mja. parasti šis viss ir saistīts ar iemīlēšanās pacilātību. bet ne man. neesmu vientuļniece, kurai nav otras pusītes. bet problēma šoreiz ir tajā, ka man viņa ir- ar visu esmu apmierināta, laimīga, bet tajā pašā laikā nelaimīga. domāju visādas- kā mans pusis teiktu- aplamības, un jūtos kā briesmīga izmantotāja, sliktā, riebeklene. pretīga sajūta. fuj. diezgan bezsakarīgi tas viss- laimīgi/nelaimīga :-/ pastulbi, bet fakts. rakstu blogu un saprotu šobrīd- laikam ne visas domas- i labās, i sliktās ir noformulējamas skaidros, saprotamos vārdos. tagad radīju sevī vēl lielāku mudžekli un vielu pārdomām. ESI SVEICINĀTA MANA PAVASARA DEPRESIJA! vai "velns un jebkurš cits, kas zin kā to sauc."
