Fonā skan "Dejo ar zvaigni". Kā man agrāk šis šovs patika! bet tgad palicis vienaldzīgs. Un vispār man pēdējā laikā viss par ko es agrāk sajūsminājos vairs galīgi ne sajūsmina, ne interesē, ne gribas. tas ir slikti. Jo agrāk, ja es jutos slikti,ja man bija "besis" vai ienkārši skumji es vienmēr zināju ko man vajag, lai es justos labāk, lai arī es to varbūt nevaru uzreiz babūt. Un tomēr es zināju, ko man tajā brīdī gribas. Bet tagad, ka nezinu ko man vajag, lai sevi uzmundrinātu ir ļoti grūti sagalbāt pozitīvu skatu uz dzīvi un nekļūt par īgnu, riebīgu, cinisku jaunietu, kuru nekas neapmierina,kas nevienu nesaprot, kuru pašu neviens nesaprot utt. Agrāk lai arī cik sūdīgi kaut kas nebūtu, es zināju, ka man vajag kādu sadumiņu un visa dzīve liksies maķenīt labākā un konkrētās prblēmas risinājums atnāks vieglāk pie manis, bet tagad, pat saldumiņš ir palicis vienaldzīgs. Man agrāk riebās īgni un negatīvi čīkstoši cilvēki, bet pēdējā laikā es pati par tādu pārvēršos. Un es nevaru saprat kas man ir vajadzīgs, lai tā nebūtu. Es neesmu ļauna ragana un burkšķe. Es tā ceru, ka neesmu. Pedējā laikā nekur neeju, ar draugiem tiekos ar vien mazāk un visu laiku tikai mācos. Un sliktākais ir tas, ka man nekur negribas ne iet, ne arī ar kādu tikties. :'-(
