Nepamanīt Valentīndienas tuvošanos bija vienkārši neiespējami - miljoniem sirsniņu, eņģelīšu un visādu sarkanu nieciņu bija apsēsta visa pilsēta. Bet kāpēc gan cilvēku sejās nevarēja lasīt prieku un to īpašo svētku dzirksti? Bet varbūt es to nepamanīju? Laikam jau tiem, kas ir vieni, Valentīndiena nedod tik lielu prieku kā tiem, kam ir kāds ar ko to nosvinēt. Bet kad iedomājos, ka man vajadzētu skriet pa lielveikalu, lai atrastu kaut ko, kas iepriecinātu manu vīrieti, mani pārņem nelielas šausmas. Tomēr tas ir tikai mazs mierinājums. Protams, arī vientuļie sirsniņdienu varēja nosvinēt godam, tik daudz pasākumu un ballīšu (alkohola, sarunātu muļķību, galvassāpju nākamajā dienā un kauna izjūtu par savu uzvedību). Arī es šoreiz piederēju pie šīs sabiedrības daļas, nebija jau slikti, tikai nākamais rīts bija salīdzināms ar ceļaruļļa uzbrukumu vai zobu sāpēm. Lai nu kā, ceru, ka jums Valentīndiena bija izdevusies!!! :-)
