Sveikas visām un priecīgus šos sirsniņsvētkus!! Gribas izsūdzēties par savām bēdām : Es šodien sapratu ka man neviena nav, neviena, šodien netišām nokritu uz ledus un sasitos, sāpēja roka un domāju ka vajadzētu aizbraukt uz traumpunktu paņēmu telefonu lai pazvanītu kādam lai man palīdz, bet atskārtu ka man neviena kam zvanīt vairs nemaz nav.. tomēr vēl nespēju aizmirsts zaudējumu.. Mana simpātija atkal mani ignorē , ko gan var gribēt viņš jau ir augstākā līmenī par mani bet tomēr pretīga sajūta... Tagad dzeru un nespēju saprast vai tas ka mana pirmā mīlestība ir parādījusies ir kā liktenis , bet kāds? Uzlaust vecās brūces vai arī atjaunot vecos labos laikus un viņš man ir īstais..Kādreiz tā likās un šodienas 2 minūtes ko saskrējāmies jau man lika justies labāk un runājot ar viņu sajutos tiešām dīvaini – pozitīvi dīvaini. Bet viņš jau attiecības atjaunot nez vai gribēs.. XoXo Aiva
