Hm. :-) Jā. Dažreiz ir tik skaisti atcerēties. Atsaukt atmiņā pagātni, pabrīnīties par atmiņu subjektivitāti un savu naivumu. Pasmaidīt. Pasmieties un, iespējams, notraukt asaras no tik ļoti ierasti sausajām acīm. Ir skaisti just.
oi, vecajās dienasgrāmatās var izlasīt un atsaukt atmiņā brīnumu lietas :-D kaut kad nesen uzrīkoju veco d-grāmatu lasīšanas vakaru un raugoties no šodienas skatupunkta, tā brīža nebūšanas škiet tīrais sīkums :-)bet tajā mirklī man tas bija pasaules gals! :-D
