Pēdējā laikā radās tāds ajutājums- Iemīlas tikai naivie? Patiesība vai ne? Es tik sen neesmu izjutusi rozā brilles un taureņus, nav neviens puisis, kas tiik ļoti patiktos, lai gribētu viņu satikt vēl un vēl. Jā man ir attiecības- galīgi garām, otrs nesaprot, ka tām nav nākotnes, turas kā dēle vēljoprojām pie manis. Esmu miljons reižu skaidrojusi, kā es jūtos, un kā es redzu mūsu attiecības nākotnē- vai pareizāk sakot neredzu.. Viņš negrib saprast.. Bezcerība.. Tā visa rezultātā es it kā esmu gatava jaunām atiecībām, jauniem izaicinājumiem, jaunai mīlestībai (kas tā pa nopietno man nekad nav bijusi, nevienam neesmu teikusi, ka viņu mīlu.) Vairāki daudzsološi un progresīvi puiši man pievērš uzmanību, aicina uz randiņiem, bet vienmēr man pietrūkst intereses līdz galam ar viņiem kaut ko veidot. Nav tā azarta. es to domāu par jūtām, nav.. Hmm, visu laiku domāju, ka es jau ziu kā tas izvērtīsies- par neko nopietnu. Ahh, neticu tai mīlestībai.. (l)
