Tā gadījās, ka vakar bija jābrauc krietns gabaliņš, kurš laika ziņā man paņēma 3 stundas. Ar autobusu. Sēdēju vairāk vai mazāk priekšā, tāpēc labi dzirdēju pie šofera skanošo radio. Latvijas radio 2. Garlaicības mākta IEKLAUSĪJOS vārdos. "Nenolaid rokas, kad spēki galā, Straume kad atvarā nes. Ciešāk tver airus, līdz krasta malā Pieglaužas purenes! Nenodur galvu, kad grūtā brīdī Pagriež tev muguru draugs! Ne jau pēc glaimiem, drīzāk pēc strīdiem Taisnības asni augs. Apstājies brīdi un ieklausies sevī, Sirds balsij skanēt liec! Atceries tos, kas bija pirms tevis, Ar sevi skaidrībā tiec! Esi kā bāka, kas gaismu staro, Skatus uz kurieni met. Sapnis kā virsotne jāiekaro, Mērķis – kā Everests." Tik fantastiski un uzmundrinoši vārdi. Cits aiz savas aprobežotības varbūt var pasmīnēt un nodomāt, kā kko tādu var klausīties, bet es šādu dziesmu grūtā brīdī ieslēgtu labprātāk, nekā stundām puņķotos pie ārzemju raudamgabaliem.
