Uzlieku http://www.youtube.com/watch?v=zA_kRq9b4y8 un ierokos savā labo emociju blociņā. Blociņā? Izskatās pēc nobružātas, biezas grāmatas. Bet tam šobrīd nav nozīmes. Noskaņu rada atmiņas, kuras savā skaistumā ceļ debesīs, taču tai pašā laikā spiež pie zemes, jo tās ir tikai atmiņas. Bet varbūt tā jābūt. Jo tagad ir ļoti labi. Vēl labāk. Tomēr pārlapot un sajust emocijas, kas mainoties laikam piedzīvotas, ir svētīgi. Pārņem sajūtas, ka šī mana "dienasgrāmata", kurā ir fiksēti gan mani krituma, gan arī virsotnes punkti, kuri pausti visdažādākajos veidos, ir manas mājas. Mājas, kurās atstāju visu sevi, lai atkal dotos skarbajā ikdienā. Ikdienā pie cilvēkiem, kuri tāpat kā es uzliek masku un kuļas pa dzīvi. Lasot savu kādas sen aizvadītas gadu mijas ierakstu, pasmaidu. "Iemācīšos būt patiesāka pret sevi. Un citiem. Bet varbūt nevajag? Vai tā būšu es?" Ziniet, tas nemaz nav viegli. Un varbūt tiešām nevajag. Ņemot vērā to, cik reti cilvēki iegriežas savās "mājās", lai saprastu, ka nejau nauda, vara vai statuss sabiedrībā ir tas, kas dara mūsu dzīvi skaistu un piepildītu. Jā. "Dievs mani spēlē kā vijoli uz trim stīgām - ticības, cerības un mīlestības."
