Labs rīts pirmdienā... Svētdienas vakarā man uzmācās domas par to, cik gan mēs patiesībā maz zinām par cilvēkiem, ar kuriem esam kopā... un tajā pat laikā ir cilvēki, kuri mums šķiet tik tuvi, lai gan mēs par viņiem nezinām tikpat kā neko! Jau labu laiku mokos ar savu divējādo pasauli, ar salīdzināšanu, ar domāšanu... vienu brīdi tam bija tik maz laika.. arī tagad nav, bet šīs domas uznāk un tur neko nevar izdarīt! Un tad grozies no vieniem sāniem uz otriem un pārdzīvo par to, par ko varbūt nemaz nebūtu jāpārdzīvo... Un nevari aizmigt, bet kad tomēr izdodas, tad no rīta secini, ka tas ir bijis ļoti vēlu, nevari pamosties un galva tāda dulla.. un tad atkal uznāk tās domas par to pašu, kā dēļ vakarā nevari aizmigt... Tāpēc vēršos pie Tevis – dod padomu – kā nedomāt par muļķīgām lietām, nenodarboties ar lietu analīzi tur, kur tas nemaz nav vajadzīgs? Kā aizliegt sev domāt vēlu vakaros, pirms gulētiešanas, lai varētu aizmigt mierīgu sirdi un prātu un nenoslogot sevi ar muļķībām? Kā laist pāri galvai un neatcerēties vārdus, ko pasaka mīļš cilvēks un Tu saproti, ka viņš nesaka visu, ko domā tikai tāpēc, lai neaizvainotu Tevi... Kāpēc dienā, kad būtu jāsmaida, Tev nemaz to negribas darīt, bet Tu smaidi tikai tāpēc, lai citi domātu, ka viss ir kārtībā, lai gan īstenībā nemaz nav... Kā sakopot un atcerēties tikai pozitīvās lietas, bet negatīvo rakt zem akmeņiem? Un visbeidzot – ko darīt, kad saproti, ka apkārtējais negatīvisms beidz Tevi nost un Tu savu pozitīvismu vari pazaudēt kādā mirklī, ļaujot tam negatīvismam ienākt arī Tevī... Kā neļaut??? 07.12.2009.
