Tiku apcirpta. :-/ Un tagad svārstos starp dusmām uz sevi un cerību, ka kādreiz tas man atmaksāsies. Vai ir vērts savu muļķību un vientiesību pārvērst "pasaules glābšanā" un sava veida labdarības akcijā? Konteksts - esot svešā valstī, nerunājot valsts valodā (bet nedaudz to saprotot), "aizdevu" svešiniekam naudu, lai viņš tiktu mājās (un kas to lai zina, vai patiešām šim mērķim). Protams, ar solījumu, ka rīt naudiņa tiks pārskaitīta. Nedēļa jau riņķī, bet "rīts" vēl nav pienācis. Un tagad savu muļķību un vientiesību mēģinu attaisnot ar cerībām, ka kādreiz nelaimē kāds varbūt palīdzēs arī man. (t) Bet galvā skan tik vien kā: "Būs aitas, būs cirpēji". Vismaz tagad esmu guvusi mācību un lieku reizi pārliecinājusies, ka patiešām pirmais iespaids par cilvēkiem man izveidojas nepareizs. Ļaujiet, došu jums padomu - ja domājat ar sirdi, tad filtrējat ar prātu. Veiksmi! :-)
