Šomēnes LILIT svin dzimšanas dienu. Trīspadsmito! Bet, kā jau būsi pamanījusi, no zīmēm mēs te nebaidāmies, kaķus mīlam. Arī melnos un pat pār ceļu skrienošos. Šajā numurā mums vispār ir pulka dažādu zīmju – arī dzejas vārdos ietērptu, uz ķermeņa iededzinātu un beigu beigās nemaz nepateiktu.
KARĪNA RAČKO gan piekodina, ka «nevajag runāt caur puķēm», taču tas attiecas tikai uz seksu. Visos citos dzīves gadījumos der arī mājieni, pustoņi un slepenas zīmes – taisni tas, ko labi pieprot GUNTARS RAČS. Viņa dzejoļos, šķiet, iekodēti kādi ikvienai latviešu sievietei saprotami un, spriežot pēc izpārdotās tirāžas, arī akūti nepieciešami noslēpumi, atklāsmes un formulas. Mīlestības formulas divās četrrindēs. Un vēl – kā lai nesāk ticēt zīmēm, ja abu šo patlaban fenomenāli pieprasīto latviešu autoru – Rača un Račko – uzvārdi skan tik līdzīgi? Bet varbūt visā šajā situācijā zīmīgais vēstījums ir pavisam cits? Proti, tā ir zīme mums – par mums pašām? Kas vienlīdz alkatīgi lasa romantiskus dzejas krājumiņus, pieprasot platoniskas jūtas, pielūgsmi un dievināšanu, bet ar otru roku jau sniedzas pēc uzbudinošiem un vēl uzbudinošākiem tekstiem... Pretrunas nav – gan dzeja, gan erotiskie romāni atstāj vietu iztēlei. Un tā ir laba zīme! Tātad Latvijā dzīvo ļoti daudz sieviešu ar ļo-o-oti spilgtu iztēli. Un tēli, kas mīt šajā mūsu pasaulē, ir tikai mūsu darīšana. Ja gribēsim tajā kādu ielaist, izliksim ceļa zīmes – divdomīgas, bet nepārprotamas. Ja ne, ļausim, lai viņi neizpratnē rausta plecus: «Dieva zīmes!»
SILVIJA JOKSTE
GALVENĀ REDAKTORE
