Jebkurās attiecībās, pat visharmoniskākajās, ir sava vieta maziem strīdiņiem un domstarpībām. Bieži jau tie ir tikai sīki pārpratumi vai nespēja vienoties par kādu kopīgu lietu.
Es pēc dabas esmu ļoti mierīgs cilvēks, man nepatīk strīdi (visvairāk jau tā skaļā kliegšana, dusmas un skarbie vārdi). Bet kam negadās. Un strīda karstumā cilvēks nedomājot var izkliegt vārdus, kurus pēc tam bieži vien ir jānožēlo. Tā ir cīņa, kur katrs grib pierādīt savu taisnību.
Un tādos brīžos es cenšos vienkārši paklusēt (īstenībā tas nemaz nav tik viegli, kā izklausās...). Tas nenozīmē, ka man nav savs viedoklis (ka man nav svarīga "sava" taisnība), bet kādām ir jāapstājas, jāizbeidz vārdu cīņa... Un ja no vienas puses ir klusums un miers, tad arī otrai pusei drīz apnīk strīdēties (jo nav nekādas pretreakcijas).
Jo attiecības nav kā glezna, ko ieliek greznā rāmī, piekar pie sienas un tad priecājas, cik tas skaisti izskatās. Attiecības ir nemitīgs process, komunikācija un abpusēja pretimnākšana. Un mazie strīdiņi var mūs padarīt tikai stiprākus.
