Vakar ar riteni aizbraucām uz Dzegužkalnu un no augšas skatījāmies, kā pa ielām staigā pusaudžu bari. Platiem soļiem, rokām kabatās, acu skatienu zemē. Nu tādi svarīgi un dumpinieciski.
Arī es pirms vairākiem gadiem staigāju tieši tāpat. Ar draugiem mācījāmies uz ģitāras nospēlēt Nothing Else Matters pirmos akordus, smagākas mūzikas ritmos "mētājām" garos matus un pēc ballītes varējām aizmigt uz grīdas. Tagad no vecā bara ar gariem matiem gan var lepoties vien meitenes. Taču puiši vēl joprojām grib dzīvot tāpat kā toreiz. Viņiem nav stabilas darba vietas, nav augstskolas diploma, nav lielo mērķu... Meitenēm tai pašā laikā ir darbi, kas viņām patīk, un augstpapēžu kurpes. Dīvaini kaut kā.
