Tieši pirms gada piedzīvoju ļoti sāpīgu šķiršanos. Izjuka manas attiecības ar cilvēku, kuru biju ļoti ilgu laiku mīlējusi. Viņš beidzot man atzinās, ka patiesībā mani nemīl un mūsu attiecības (jau pēc definīcijas) ir neiespējamas. Tā bija virtuāla izskaidrošanās un elektroniska izšķiršanās (viss notika ar e-pastu palīdzību).
Domāju, ka vienkārši sajukšu prātā, jo bija sagruvusi visa mana dzīve, cerības, ilgas un sapņi. Neredzēju dzīvei nekādu jēgu, spēju tikai raudāt un raudāt. Lai kaut mazliet atbrīvotos no sāpēm, ierakstīju draugiem.lv dienasgrāmatā šādu ierakstu:
12. apr 2006 21:18 | Komentāri: 8
"un tā mana ilūziju pasaule sagruva... vienā dienā... kā spogulis, kas saplīst uz nelaimi... spīdīgas asās lauskas nu mētājas manā dvēselē un griež uz nebēdu...
sajūta it kā tu būtu turējis mutē termometru un nu tas ir saplīsis... indīgais dzīvsudrabs pamazām ieplūst elpceļos, plaušās un tīksmē smacē tevi nost...
nolādēju to dienu, kad man uzdāvināja spēju just...”
Un virtuāli mani draugi man ļoti, ļoti palīdzēja. Viņu komentāri man deva spēku (kaut vai uz mirkli, bet tomēr). Vairākas dienas pēc šī ieraksta vēl saņēmu vēstules, kas mani uzmundrināja un mierināja...
p.s. Laikam jau tam visam tā arī bija jānotiek, jo savādāk es nebūtu satikusi cilvēku, ko patiesībā biju gaidījusi visu savu dzīvi.
