Šodien ir mana dzimšanas diena. Atceros, ka bērnībā visa vasara bija īsti gaidīšanas svētki – es skaitīju dienas un gaidīju, kad beidzot pienāks mana dzimšanas diena. Tas bija tāds patīkams satraukums, tauriņi vēderā un prieks (galvenokārt, protams, par gaidāmajām dāvaniņām). Bet šogad (pirmo reizi mūžā) es kaut kā gribu ”izvairīties” no šīs dienas.
Līdz 15 gadu vecumam dzimšanas dienas svinēju laukos – kopā ar radiem un kaimiņiem. Pie mājas zem ozola tika uzklāts galds un svinības turpinājās līdz pat tumsai. Godīgi sakot, neko daudz neatceros, bet ir saglabājusies tā īpašā sajūta, kuru grūti aprakstīt vārdos.
Patiesībā man ļoti patīk organizēt ballītes, aicināt pie sevis ciemos draugus, gatavot cienastus, rūpēties par ciemiņiem, izdomāt visādas trakas lietas un dauzīties līdz pat rīta gaismai. Bet šogad gan vairāk gribas noslēpties. Varbūt tas ir t.s. dzimšanas dienas sindroms. Vai arī āķis ir tajā, ka šogad man paliek trīsdesmit gadu (protams, ka no vienas puses nav svarīgs tas cipars, bet gan tas kā mēs iekšēji jūtamies, tomēr skaitlī 30 slēpjas kaut kas nedaudz biedējošs).
Tomēr zinu, ka tas viss visticamāk ir tāds ”vājuma” mirklis, jo līdz ar pirmajiem apsveikumiem, laimes vēlējumiem un ziediem manu sirdi pārņems patiess prieks.
P.S. Kā ir ar jums, meitenes? Vai jums arī kādreiz ir bijis šāds ”dzimšanas dienas sindroms”?
