Esmu atgriezusies no laivu brauciena, un sajūta ir tāda, it kā upes vējš būtu izmēzis no galvas visas domas un raizes. Lai nesāktu jūsmot par ūdensrozēm un jautro kompāniju, kas tādos braucienos laikam ir pašsaprotami, pastāstīšu par kādu tradīciju.
Kompānija, ar kuru kopā devos šai braucienā, laivo katru vasaru, un viņiem ir izstrādāti daži dzelžaini rituāli: katru rītu puiši pannā uz ugunskura gatavo omleti ar speķi, bet vakarā pēc tikpat sātīgas maltītes notiek priekšlasījumi. Mans brālis, kuram ir rakstnieka ķēriens, laivošanas piedzīvojumus vienmēr iemūžina dienasgrāmatā, bet vakaros viņš visiem lasa priekšā iepriekšējo laivu braucienu pierakstus. Vēl kāds parasti arī paķer līdzi šim nolūkam piemērotu grāmatu. Galvenais priekšnoteikums ir labi daudz tiešās runas un humora. Un, protams, oratora dotības. Šoreiz izcili labi klausījās "Hermanis Naumanis Latviešu stāsti", bet no pieredzes varu ieteikt arī Džeralda Darela asprātīgākos romānus vai Džeroma K.Džeroma "Trīs vīrus laivā".
Līdzīgas literārās tradīcijas šai kompānijā tiek koptas arī citos pasākumos. Piemēram, Jāņos lomās lasījām Šekspīra "Sapni vasaras naktī". Lomas tika izlozētas, tāpēc īpaši komiski izklausās, kad, piemēram, karalieni Titāniju tēlo bārdains čalis.
Agrāk man šķita, ka grāmatas skaļi lasa tikai vecāki saviem bērniem. Bet nu jau vairākkārt esmu pārliecinājusies, cik jautrs, bet vienlaikus arī intīms un saliedējošs var būt šāds rituāls pieaugušo kompānijā.
