Kādu vakaru mūsu dzīvoklī pēkšņi notika īssavienojums un pazuda elektrība. Bija jau vēls, visapkārt piķa melna tumsa. Kopā ar draugu mēģinājām tikt skaidrībā, kas tad īsti ir noticis, bet mūsu nemākulīgā darbošanās nedeva nekādus rezultātus. Kā saka - rīts gudrāks pa vakaru! Un tā pavisam netīšām mēs palikām romantiskā pustumsā (par laimi mājās atradu pāris sveces un kabatas lukturīti).
Šis vakars bija patiesi īpašs - bez televizora un filmām, bez datora un interneta, un pat bez mūzikas vai radio. Mums nekas cits neatlika (protams, pozitīvā nozīmē) kā runāties. Un šādā mazliet spokainā gaismā mēs varējām viens otram pateikt ko tādu, par ko ikdienā (un spilgtā apgaismojumā) kaut kā nevar saņemties parunāt (vai nu ir slinkums, vai nedaudz bail, vai arī vienkārši negribas lieki gruzīties). Šie nedaudz ekstremālie apstākļi mums palīdzēja vēl vairāk satuvināties un saprast, cik ļoti mēs mīlam viens otru. Ja tā no malas skatās, varbūt nenotika nekas sevišķs, bet man šis vakars bija ļoti īpašs.
Lielākā jautrība sākās pēc tam - kad sveču gaismā bija jānomazgājas, jāsaklāj gulta, jāsakārto drēbes utt. Laikam visapmierinātākais šajā situācijā bija mūsu kaķis, kurš laimīgs klīda apkārt pa tumšo dzīvokli.
No rīta ieradās elektriķis un atkal tapa gaisma! Varbūt nākamreiz, kad atkal būs sajūta, ka vajag šādu īpašo vakaru, es pati parūpēšos par to, lai dzīvoklī pazūd elektrība. :)
