Par eitanāziju

06.12.2007, zane_nikodemusa

Nesen, kad atgriezos no komandējuma, kāds draugs vaicāja, kurš ir tas, kas par manu atgriešanos izrāda visvairāk prieku. Nedomājot atbildēju, ka mans suns. Pēc tam, kad no sajūsmas bija izlēkājies, viņš istabā mēdza nogulties blakus un cieši jo cieši mani vēroja. Šodien paiet nedēļa kopš Seržo iemidzinājām.

Laikam visnepanesamākais man šķiet tas, ka viņam bija tikai četri ar pusi gadi un pēc teorijas viņam vēl bija jādzīvo vismaz divtik ilgi. Taču puika saslima ar epilepsiju, radās saasinājumi un mēs viņam vairs nekādi nevarējām palīdzēt. Jāatzīst, ka vēl neesmu samierinājusies ar to, ka mana ģimene (tai skaitā, arī es) izlēma par suņa eitanāziju, jo katru dienu man nāk prātā domas no sērijas "ja nu viņš atgūtos" un "mēs parāk vieglprātīgi izrīkojāmies ar viņa dzīvību."

Tagad sarunas par eitanāziju ir mana iemīļotākā tēma, jo gribu vismaz sevī rast atbildi uz jautājumu, vai mums ir tiesības to darīt, un, ko tur liegties, gūt mierinājumu pēc izdarītā. Taču tās nekad neaprobežojas tikai ar dzīvniekiem, un vienmēr tiek skarts jautājums arī par cilvēku eitanāziju. Tā, piemēram, Cosmo redaktore Baiba, kura tikko bija Amsterdamā dokumentālo filmu festivālā, stāstīja par filmu, kurā rādīja cilvēkus, kuri vēlas veikt eitanāziju. Kāds bija smagi slims un nevēlējās ciest vēl vairāk, taču bija arī vecāks pārītis, kuri vienkārši vēlējās kopā nomirt. It kā jau skaisti, jo viņi to vēlas darīt mīlestības vārdā. Ne viņiem kādas kaites, nekas. Taču šis stāsts gan man šķiet savienojams ar jēdzienu "visatļautība", jo, manuprāt, spēlēties ar dzīvību tad, ja tevi nemoka ne garīgas, ne fiziskas ciešanas, ir spļaušana acīs dzīvības likumiem.

 
Komentāri [9]
Kārtot pēc jaunākā / vecākā
 
+0
šovasar manai Kaķītei palika 10 gadi, pēdējie.. Sincīte bija mājas kaķe, negāja ārā, devām Perluteksu, lai negribetos runčus. No tā laika gaitā sametās kunkuļi olnīcās** Pēdējās dienā viņa pilnīgi neko neēda, nedzēra, nestaigāja, zinājām- nav labi, pavisam nē. Aizvedām pie doka. Viņš sacīja, ka auzējs, kunkulis plīsīs un td būs manai meitenitei elles sāpes, parakstījāmies uz operāciju- izgriezt tos. Atminos, kad viņu injicēja anestēziju- sacīju - neaizej, paliec ar mums. Operācija bija veiksmīga, tikai Sincite nespēja atgūties, divas nedēļas laidām sistēmu, devām zāles, bet meitenīte neko neēda, nedzēra, tikai gulēja acīm vaļā. Viņa vairs nebija kas kādreiz... Toreiz man bija jāaizbrauc uz UK. Kad atvadījos, sacīju- neaizej, sagaidi mani... Viņa nomira pēc nedēļas, nesagaidīja mani. Mēs cīnījāmies līdz pēdējam, bet zaudējām Viņu..
07.12.2007 20:59 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Ar epilepsiju tiešām var sadzīvot, regulāri lietojot zāles, taču mūsu sunim sākās nerimstošas lēkmes pat ar visu zāļu lietošanu. Meklējām iespēju viņu pārbaudīt magnētiskajā rezonansē (tur, kur var redzēt vai nav galvas traumas vai audzēji), taču nepaspējām. Viņš izdzisa pusotras nedēļas laikā.
07.12.2007 13:21 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Jaa iemidzinaatu un tad injekceetu naaveejosho devu kaut cik saprotami,lai izbeigtu radiibinjas mokas.
Bet paziistams vetaarsts staasiija.....lai leetaak ,vienkaarhi iztiek bez iemidzinaashanas..... nu vienkaarshi nosmacee,tad gan jociigi paliek!!!!!!!!!!!!
07.12.2007 04:33 | saite | Atbildēt
 
 
+0
mēs arī savu sunīti iemidzinājām, nu jau pirms desmit gadiem, bet nenožēloju ne mirkli, jo viņam bij asins saindēšanās un viņš vienkārši sāka sev grauzt nost kāju :'-( es uzskatu, ka dzīvniekus iemidzināt ir normāli, jo tiešām tas ir ātrāk un nesāpīgāk viņam...un pārmest sev pēcāk nav jēgas :-|
06.12.2007 16:19 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Nezinu, bet dzīvniekus iemidzīnāt ir jau tik pierasi, ka šermuļi metas! atnāk sieviete zeltā apkārusies un lūdz, lai iemidzina viņas sunīti, tam esot veselības problēmas. ir, bet tās var izārstēt, nē lai labāk iemidzina! :-/ nekas, paies nedļas un nopirks jaunu....
par cilvēkiem neņemos spriest, jo liekas, ka cilvēks nomirst tikai tad, kad ir savu uzdevumu uz zemes paveicis, dažreiz caur ciešanām, mokām, bet jāizdara, ja iemidzinās, vai būs paveicis?
zinu dažus gadījumus, kad dzīvnieks slimo ar epilepsiju un tas ir ļoti traki, tas notiek pēkšnu un nev r saprast kas un kāpēc, bet tā ir slimība ar ko jāmācās sadzīvot, tyāpat kā cilvēkiem. Doma, ka esi iemidzinājis sev tuvo nav patīkam, es arī suni iemidzināju, betne mirkli nenožēloju, žēl ir tikai, ka bija tādas beigas, bet esmu pārliecināta, ka tas bija ātrāk un nesāpīgāk, es ceru...
06.12.2007 15:29 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Man atkal ir tiesi otradi - sunuks nomira lielas mokas un nozeloju, ka neiemidzinaju, jo vel cereju un ticeju, ka varbut ne soreiz....
06.12.2007 15:13 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Arī es nevaru sev piedot, ka izvēlējos eitanazēt savu Tincīti, kurai bija 15 gadu. Bet es varu sadzīvot ar nodarīto pēc tam, kad man kāds teica, ka cilvēkam ir jāsadzīvo ar to, ka cilvēks ir grēcīgs. Mēs daudz grēkojam - viens vairāk, viens mazāk. Un, ja es spēju nest sevī šo grēku, tas nozīmē, ka es spēju arī ļoti ļoti mīlēt savu suni. Jo es to izdarīju aiz mīlestības.
06.12.2007 15:07 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Man arī ir bijis jāšķiras no mīļa dzīvnieciņa ar eitanāzijas "palīdzību", bet pēc tam, kad redzēju, ka manam dzīvnieciņam bija asinis pa degunu izlijušas, sāku domāt vai eitanāzija arī nav bijusi sāpīga!? Arī toreiz domāju:"Kas es tāda, ka varu izlemt kurš dzīvos un kurš ne?". Bet redzot dzīvnieciņu mokamies, ir vēl sāpīgāk :'-(
06.12.2007 14:13 | saite | Atbildēt
 
 
+0
Uz jautājumu par to, vai atļaut mirstošam cilvēkam vēlēties nomirt ātrāk un nesāpīgāk, var atbildēt, iedomājoties sevi viņa vietā - vai tu lūgtu pēc nāves, ja zinātu, ka tā tāpat tūliņ un neizbēgami būs, turklāt sāpīga un nepanesama?
06.12.2007 14:06 | saite | Atbildēt
 
 

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits