Ir cilvēki, kas pamanās iemīlēties viena un tā paša tipa sievietēs/vīriešos. Tas neattiecas tikai uz ārējo izskatu, lai gan puišu, kuriem katra nākamā draudzene atkal ir slaida, garmataina un tādās pašās drēbēs tērpta blondīne, nav mazums.
Pazīstu vīrieti, kuram jau trešā draudzene ir vārdā – pieņemsim – Linda (turklāt visām Lindām pat uzvārdi ir bijuši kaut kādu koku un krūmu apzīmējumi). Nav ne jausmas, ko tas par viņu liecina, taču kaut kādu sistēmu tas jau sāk atgādināt. Tas pats attiecas uz meiteni, kurai jau otrais draugs pēc kārtas ir Ainis – un tas jau ir mazliet biedējoši, jo Ainis nav pārāk izplatīts vārds, vai ne? Kur nu vēl visi tie gadījumi, kad līdzība ir nevis izskatā, bet konkrētās rakstura iezīmēs...
Man tas kaut kā atgādina nepārtrauktu kāpšanu uz viena un tā paša grābekļa. Ja jau šis viens tips cilvēkam ir tik liktenīgs, kāpēc iepriekšējās attiecības neturpinājās? Izvēloties ļoti līdzīgu nākamo partneri mēs, protams, varam mēģināt sākt visu no jauna un nesačakarēt, taču visbiežāk šādi cilvēki parasti nesaprot, ko tieši viņi ir sačakarējuši un no kādām kļūdām viņiem būtu jāizvairās. Tāpēc atkal seko grābekļa kāta belziens pa pieri.
Man jau kaut kā šķiet, ka katras attiecības ir kā dzīves skola – pat ja tiec no tās izmests, mācību esi guvis uz mūžu. Laikam tāpēc visus savus bijušos draugus uztveru kā manas dzīves skolotājus, kuri man bijuši blakus dažādos dzīves posmos un ļoti dažādās personības attīstības stadijās. Es viņiem klonus nemeklēju, bet cenšos iet tālāk.
