Vakar un šodien darbā daudz runājam par mājas dzemdībām. Nezinu, sakrita zvaigznes vai kas cits, taču mums visām četrām pēdējās nedēļas laikā ir sanācis dzirdēt par to, cik daudz radinieču, draudzeņu un paziņu pavisam nesen dzemdēja mājās vai to vēlas darīt nākotnē. Viena tāpēc, ka šausmīgi bail no slimnīcas, otra atgādina par sentēvu dzīves rituāliem, trešā apgalvo, ka tas ir mazāk stresaini un nav jādomā par ārstu vienaldzību.
Man pagaidām nav strikta viedokļa par to, vai esmu par vai pret dzemdībām mājās. Pagaidām šķiet, ka pirmo bērnu es noteikti labāk izvēlētos dzemdēt slimnīcā vai privātklīnikā, jo man vajadzētu to sajūtu, ka visi speciālisti, kas vien var būt nepieciešami, ir kaut kur tuvumā. Savukārt ar otro bērnu jau varētu padomāt par mājas dzemdībām, jo pašai vismaz būtu skaidrība, kā tas viss notiek. Tas tā sapņojot... Taču redakcijas karsto diskusiju rezultātā esmu nonākusi pie secinājuma, kas, piemēram, tieši mani visvairāk traucē skaļi atbalstīt mājas dzemdības. Šķiet, tā ir manas mammas, krustmātes, viņu draudzeņu pieredze. Toreiz - padomju laikos - attieksme pret dzemdētājām nebija diez ko iejūtīga (protams, vienmēr ir izņēmumi). Viņas tika atstātas vienas brīdī, kad tik ļoti ir nepieciešams mīļoto cilvēku atbalsts. Tāpēc arī manī snauž stereotips, ka dzemdības ir gluži vai iniciācijas rituāls, kas sievietei zobus sakodušai ir jāpārcieš vienai pašai zili krāsotās slimnīcas sienās.
Vēl jau aktuāls ir jautājums, vai mīļotajam vīrietim vai kādam citam tuviniekam lūgt piedalīties dzemdībās. Uzmanīgu mani darīja kāds gadījums, kuru šosestdien dzirdēju savos laukos. Tur kāda sieviete dzemdēja mājās, un to visu redzēja viņas pirmsskolas vecuma dēlēns. Puika kopš tā brīža vairs nerunā. Viņš kļuva mēms. Tagad logopēdi un psihologi strādā ar viņu, taču par izveseļošanās iespējām runā skeptiski. Protams, šī ģimene nav no labvēlīgākajām, taču šis gadījums, manuprāt, pierāda to, ka, lai arī dzemdības tiek uzskatītas par dabisku notikumu, ne visi ir gatavi tās skatīt klātienē un ne visiem tās ir jāredz. Tāpēc stāsti par to, ka sievietes saviem vecākajiem dēliem piedāvā vai pat lūdz (ir, ir arī tādi gadījumi!) piedalīties savās dzemdībās, man šķiet gluži vai vardarbības piemērs. Un es ticu, ka arī dažiem vīriešiem dzemdību skati un sajūta, ka viņš nekādi nevar palīdzēt savai sievietei, var nodarīt daudz vairāk ļaunuma nekā labuma.
