Skriet, spēlēt teātri, dejot baletu, filmēties, gatavot ēst, doties uz CrossFit nodarbībām, satikt ģimeni un draugus, studēt – aktrisei Ievai Florencei savā ikdienā jāpaspēj iekļaut ļoti daudz aktivitāšu. Tomēr enerģijas viņai netrūkst – viņa zina, kas ir brīvdienas un atpūta. Tāpat viņa pamanās piekrist intervijai sestdienā pusdeviņos no rīta.
Ieva – šeit un tagad
„Es vienmēr esmu Ieva – Ieva Florence. Es sevi mazāk definēju ar savu izvēlēto profesiju, bet vairāk ar to, ko es dzīvē daru un domāju,” iesāk Ieva, kad jautāju, kāda ir viņas definīcija. Ievas ieradums esot piekrist ļoti daudzām lietām. „Turu acis vaļā, esmu šeit un tagad. Es esmu konkrētajā brīdī un tveru visu, ko varu notvert,” viņa saka.
Ievas dzīve ir notikumiem pilna – viņa studē Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru programmas pēdējā kursā, spēlē vairākās izrādēs Dailes teātrī, atrod laiku dažādiem hobijiem un vienlaikus nodarbojas ar dzīves baudīšanu. „Es ļoti priecājos par mazām lietiņām – plaukstošām lapiņām, ziedošu zālīti, saulīti...”, piebilst Ieva.
No karsējmeiteņu pušķiem līdz baleta čībiņām
„Es lasu „Copes Lietas”! Es makšķerēju. Es māku spiningot,” paziņo Ieva, kad runājam par viņas aizraušanām. Ieva nekad nav baidījusies pievērsties kam jaunam. Skolas gados, piemēram, viņa izmēģinājusi dažnedažādas ārpusskolas aktivitātes – dejojusi tautas dejas, braukājusi ar skrituļdēli un dejojusi hip-hop dejas. Ieva ir bijusi pat karsējmeitene volejbolā – laikā, kad pat pati aktīvi spēlējusi basketbolu. Lai gan draugi par šādu kombināciju smējušies, Ieva saka, ka tas ir bijis ļoti noderīgi – karsējmeitenes pušķi reiz palīdzējuši iekļūt Arēnā Rīga uz basketbola maču bez biļetes: „Apsargi man prasīja biļeti. Es atvēru maisu, parādīju pušķi un teicu, ka esmu karsējmeitene! Uz ko apsargi man atbildēja, ka tā uzreiz vajadzējis teikt, un lai es ātri skrienot, jo spēle jau tūlīt sākšoties!”
Šobrīd Ieva nav vairs ne basketboliste, ne karsējmeitene – viņa ir atradusi sev jaunas aizraušanās. Ievas nesenais atradums – balets. „Man patīk tā būtība, tā deja, tas kaut kas netveramais, pacilājoši skaistais. Tas ļoti iedvesmo,” stāsta Ieva.
Baletam Ieva pievērsās tikai decembrī, tomēr to jau ir uzstādījusi kā savu ilgtermiņa aizraušanos un izaicinājumu. Par savām baleta prasmēm Ieva saka tā: „Es vēl nedejoju, es trenējos. Tur ir liela atšķirība. Esmu sev ieskicējusi 5 gadu treniņu periodu, jo pēc 5 gadiem tu jau saproti, ko dari. Tad var sākt dejot baletu. Tas ir diezgan smags darbs, kā arī tas prasa sevī daudz ieguldīt.” Ieva uzsver, ka ir ilgtermiņa domātāja. Viņai ir svarīgi, lai ir kur tiekties – jo augstāks mērķis, jo lielāka motivācija. Tas arī mudinot viņu meklēt savu sporta veidu – tādu, kas trenētu, mobilizētu, stabilizētu un atpūtinātu.
„Varētu padomāt, kāda jēga 24 gadu vecumā sākt dejot baletu. Baletdejotāji taču trenējas no agras bērnības. Neatbilstu arī baleta etaloniem ne auguma, ne citādā ziņā. Bet tas nav svarīgi – ja tu gribi to darīt, tad dari,” viņa uzskata.
Ja paliek auksti, tad jāpeld arī ziemā
Lai gan jāpaspēj apvienot mēģinājumi, treniņi, izrādes, mācības, tomēr Ieva zinot, kas ir brīvie brīži. Tie tiekot aizpildīti ar kaislībām, vai tiekot veltīti tikai sev. „Mana recepte ir vienkārši ieklausīties sevī, savā ķermenī – ko viņš vēlas, to es daru. Ļoti bieži šādu brīvo laiku pavadu vienkārši guļot. Ja mans organisms grib tagad gulēt, tad ļauju viņam gulēt. Ja viņš grib gulēt, bet ārā ir skaists laiks – tik un tā ļauju viņam gulēt,” teic Ieva.
Tāpat Ieva atrod laiku, ko pavadīt ar ģimeni vai rušināties dārzā, bet sestdienās – dodas uz pirti. Ieva saka, ka viņa esot saslimusi ar skriešanu pa mežu, saulei austot. Jautāju, vai nav grūti piecelties, uz ko Ieva attrauc: „Viss ir atkarīgs no gribas. Ja tu negribi, tad sevi nepiespiedīsi. Ja vēlēsies tādā skaistā laikā piecelties un skriet, tad piecelsies un skriesi.”
Izrādās, Ieva peldās visu cauru gadu – tas palīdzot salt mazliet mazāk. Pirms pāris gadiem kādā filmēšanā viņa nosalusi un aizdomājusies: „Ko lai dara lietas labā, lai būtu vieglāk dzīvot? Pats no sevis nekas nemainīsies, neviens tevi nesildīs. Un es izdomāju – sākšu rūdīties!” Ieva ar lepnumu atzīst, ka jau trīs gadus peldas visa gada garumā.
„Galvenais ir sevī ieklausīties. Mums ir dots ķermenis, kurā ir tik daudz informācijas. Tas spēj tik ļoti labi adaptēties, mobilizēties jebkurā situācijā, ka vienīgais, kas traucē, ir mūsu prāts. Ķermenis pateiks visu priekšā – ja viņam kaut kas nepatiks, sāks, piemēram, mesties pumpas un rasties citas problēmas. Ir svarīgi vienkārši ieklausīties sevī un tikt ar to skaidrībā. To iespējams izdarīt, ja pārzini ķermeni – ja zini, kā kustas mazie pirkstiņi, ko tie dara konkrētā brīdī, kas notiek ar tevi,” turpina Ieva. Ieklausīšanās savā ķermenī Ievai ļāvusi jau ilgāku laiku izvairīties no saslimšanas. Tomēr, drošs paliek drošs, to sakot, Ieva trīs reizes pārspļauj pār plecu – kuram gan gribētos saslimt.
Tu vari, ja gribi
Televizora Ievai mājās neesot – tikai radio. Viņa izbauda klusumu. „Tā ir iespējams dzirdēt savas domas,” viņa nosaka. Tāpat Ieva uzsver ierastās vides maiņas nozīmi, lai izvairītos no apburtā „darbs-māja-darbs” loka: „Tu piecelies agrāk no rīta, bet tev tik un tā šķiet, ka trūkst laika? Vienmēr ir laiks! Jā, varbūt tas ir 3.00 naktī vai 4.00 no rīta, bet tu vari, ja gribi. Tu pamaini vidi, tas tevi mazliet izsit no sliedēm, bet drīz tu atkal jūties tu pats. Tu jūties dzīvs.”
Ieva piebilst: „Lai kaut ko varētu izdarīt, galvenais ir to ļoti gribēt. Svarīgi ir šeit un tagad. Ja tu pēkšņi izdomā – ļoti vēlos aizlidot uz Maiami vai Losandželosu – tad jādara viss, lai tas piepildītos.”
Tieši gribasspēks pērn aizveda Ievu uz Ameriku. „Sākumā tā bija vienkārši ideja par Ameriku. Pēc tam es nopirku karti,” viņa stāsta. Divus mēnešus Ieva uz savu lielo, pie sienas pielīmēto karti tikai skatījusies – laika īsti nav, naudas nav, bet uz Ameriku gribas.
„Tik, cik tu dari, tik arī tev ir. Es tam ticu. Man nav tiesību kādam uz pasaules prasīt, lai viņš man kaut ko dotu. Man pašai to ir jāvar izdarīt. Teikt, ka kāds man nav kaut ko iedevis, vai jautāt, kāpēc jāmeklē iespējas vai kāpēc man tas būtu jādara – man nav tādu tiesību. Tu lielā mērā esi atbildīgs tikai un vienīgi par sevi – tu piedzimsti viens un nomirsti viens. Tev ir sevi kaut kā jāmobilizē dzīvei, tu nevari paļauties tikai uz to, ka varbūt parādīsies kāda iespēja. Rīkojies – radi pats šo iespēju!”
Lai gan bija jāpieliek ilgstošas pūles, kā arī jācīnās ar vairākkārtējiem motivācijas kritumiem un uzplūdiem, beigu beigās Ieva tomēr devās ilgi kārotajā ceļojumā. „Ja nav lemts, tad nav” – šis izteiciens Ievā izraisa skepsi. Viņa dzīvo pēc savas loģikas: „Ja tev patiesi ir sajūta, ka kaut kas ir jāizdara tagad, tad to vajag arī tagad darīt. Jo pēc tam, iespējams, būs mainījušies apstākļi. Vienalga kā, bet ir jāmēģina izspiest no katras situācijas maksimumu.”
