Piedalies jaunajā stāstu konkursā!

Kā es pie algas saņēmu!
Jau trīs gadus es, jaunā darba ņēmēja, biju iesprostota pie viena un tā paša cipara bankas kontā. Katru mēnesi grabināties, lai pietiktu naudas maksai par dzīvokli, jaunam apģērbam un deju kursiem bija nedaudz...pieriebies! Tā nu jau kādu laiciņu sāku piespēlēt mājienus savam priekšniekam par algas pielikumu (nu neies takā uzreiz tā atklāti runāt...). Izmēģināju praktiski visus līdzekļus! Slavēju viņa kaklasaites, jautājot kurā tad veikalā viņš tās pircis, pusdienās ņēmu lētākos ēdienus, smīnot, ka laiks pievilkt jostu ciešāk, pat jūsmoju par viņa jauno draudzeni, cik viņai allaž skaista frizūra, jauns apģērbs...tomēr neko no tā viņš kā liekas nesaprata vai negribēja saprast! Tā nu ķēros pie lietas un reiz, saņēmusies, burtiski ielidoju viņa kabinetā, apsēdos krēslā un sāku savu bēdu stāstu. Inflācija arvien ceļas, viss kļūst dārgāks, sievietēm arī gribas izskatīties skaistām, tam visam vajag naudu Naudu, NAUDU! Kad biju tik tālu tikusi, ka pašai jau sevis bija tā žēl palicis, ka asaras sāka birt...pamanīju, ka viņš smejas! Sašutusi es jautāju, kas tur tik smieklīgs un viņš atbildēja, ka visvairāk savos darbiniekos viņam patīkot vērot muļķīgo īpašību- bailes no priekšnieka. Kāpēc es jau sen neesot gājusi un nerunājusi ar viņu? Kad es iebildu par mājienu došanu, šefs histērisku smieklu pavadīts atklāja, ka viņš domājis, ka es esot viņā iemīlējusies (un to par jostas savilkšanu viņš uztvēris, kā jaunu diētu!)!!! Tad nu, kad pārpratums bija noskaidrojies un bijām abi divi pamatīgi izsmējušies, dabūju gan algas pielikumu, gan prēmiju katros svētkos...Un vēl firmas jubilejā viss sieviešu kolektīvs tika pie brauciena uz jūru un spa salona apmeklējuma. Ar savu darbu vēl joprojām esmu apmierināta un tagad nebaidos izteikt arī savu viedokli priekšniekam.