Jūs rakstiet par mani? :-)
Ilgi, ilgi es dzīvoju jūsu minētajā režīmā - man bija divi darbi (viens algotais darbs, kas nepatīk; otrs - sirds darbs, par kuru nemaksāja, bet man tas darbs patika. Ļoti, ļoti. Šis darbs reizē bija arī mana universitātes prakse). Klāt visam, protams, nāca diplomdarba rakstīšana, dažādi mājās veicamie darbi (ko es šausmīgi reti, kad darīju, jo fiziski tam nebija laiks), kā arī nāca klāt tas, ka visu laiku vajadzēja dzīvot sirds darba "konkurentu" aktuālākajos notikumos. Tas aizņēma arī diezgan daudz laika (tajā laikā es skaitīju katru minūti). Bija tā, ka es strādāja gandrīz vai 24/7. Jā, jā, gulēju maksimums 4 stundas diennaktī, reizēm arī mazāk. Īstenībā ļoti biju pieradusi pie šāda režīma. Ja neskaita, kad biju izvilkta uz teātri, kurā nevarēju "iebraukt", jo domāju, vai, nu, par darbu, vai par miegu. Gandrīz, vai izrādi skatoties aizmigu :-D Bet tas tā :-D Man tas beidzās traki. Viss bija sakrājies, līdz vienā brīdī "izšāvās" uz āru. Negaidīti beidzu darbu sirds darbā. Šo es ilgi,ilgi nevarēju pārdzīvot, reizēm vēl aizvien to visu tā nevaru pieņemt, bet, kas bijis, tas bijis. Kad aizgāju prom no viena no darbiem, tad man parādījās brīvais laiks. Neierasti daudz. Likās šausmīgi dīvaini. Ar laiku kaut kā pieradu. Trakāk gāja, kad biju nodevusi savu diplomdarbu un uzrakstījusi nākamajai augstskolai pieteikumu. Man parādījās nenormāli daudz brīvā laika. Man nav kur sevi realizēt, neskatoties uz to, ka vēl aizvien strādāju vienu no saviem darbiem. Gaidu, kad sāksies mācības. Jo, lai es būtu ar visu un visiem apmierināta, lai es būtu pārlaimīga, man ir nepieciešamība darboties 24/7. Vēlams vienu pilnīgi brīvu dienu mēnesi', tas būs labi :-)
Murka22, ir, ir iespējams tā dzīvot! Līdz laikam, kad viss būs pārāk daudz un "uzsprāgsi" :-D Ok, tas tā bija vismaz man ;-)