Aiziešana no darba

Tad, kad es izlēmu, ka nevēlos vairs tur strādāt, vispirms pazvanīju vadītājai un pateicu un uzreiz jau nākamajā rītā uzrakstīju iesniegumu, ka nevēlos vairs turpināt darbu tajā uzņēmumā.

Tikai iesniegumu.. Protams, vēlēk šī saruna tāpat būs!

Vienā darbā aizgāju izrunāties ar vienu no priekšniekiem par otra priekšnieka attieksmi un pēc kādas pus otras stundas emocionālas sarunas teicu, ka acīmredzot es gribētu ar pirmdienu tur vairs nestrādāt..
Otrā darbā noliku priekšniekam uz galda atlūgumu un Rafaello kasti, jo jutos vainīga par to, ka pametu viņus tik smagā brīdī, bet tā kā man bija perspektīvāks piedāvājums, negribēju palikt strādāt aiz žēluma. Šefa reakcija bija tāda - ieejot kabinetā, kurš bija manējam aiz sienas, no turienes atskanēja balss - kas tas ir? Tu nevēlētos kaut ko paskaidrot. Es tāpat pretī atbildēju - bet tur jau viss ir uzrakstīts. Tad viņš iznāca, rokā turot manu atlūgumu un teica - vai šis? Pastāvēja, izlasīja un teica - nu to es nevaru pieņemt! :D
P.S. Mans ieteikums - ja esi izlēmusi iet prom 100 %, tad raksti iesniegumu un sniedz darba devējam, pie tam - vēlams palūgt uz otra eksemplāra parakstu par saņemšanu. Ja vēlies sākumā aprunāties par to, ka vēlies kaut ko mainīt un ja nemainīsies, tad iesi prom, tad - ej uz sarunu!

kad es gribēju aiziet, uzrakstiju iesniegumu, aizgāju pie priekšnieka un iedevu viņam..bet nu manā gadijumā, patieca, ka nepienem un neļāva aiziet. bet man tas tik laika jautājums, jo aiziet domāju vienalga.

Nu, par cik man ar priekšnieku bija ļoti labas attiecības un nostrādāju tur ilgi, vienkārši bez paskaidrojumiem uzrakstīt iesniegumu nevarēju. Atnācu parunāties, teicu, ka esmu ļoti pateicīga par visu, ko viņš izdarīja manā labā, ka ļoti žēl šķīrties no kolēģiem, bet man gribās pamēģināt kaut ko jaunu - pastrādāt citā jomā :) Nu tā apmēram, vispār diezgan ilga saruna mums toreiz sanākusi, toties bez savstarpējām apvainošanām :) Bet nu tas, protams, atkarīgs no tā, kādas attiecības ar darba devēju :)

Biju nostrādājusi uzņēmuma gandrīz gadu (nepilnu), kad nācās aiziet no darba... Trīs cilvēku kolektīvs ikdienā, bet tā kādi padsmit projektos (regulārie sadarbības partneri).
Sāku ar sarunu - nostādīšanu fakta priekšā (trakākais, ka šefs bija prom atvaļinājumā uz divām nedēļām, un kad atgriezās - līdz manai aizbraukšanai bija mazāk kā mēnesis...), izstāstīju, kas un kā un tad pajautāju kā noformēt atlūgumu ar atpakaļejošu datumu vai kā. Pat ja nebūtu mazāk kā mēnesis, es vienalga vispirms ietu teikt.
Ja strādātu lielā uzņēmumā, tad droši vien iesniegtu atlūgumu un viss, bet viss arī atkarīgs no attiecībām ar vadību utt...

Man jau liekas, jo mazaks uznemums jo grūtak to izdarīt. Es ceru, ka man šāda saruna būs drīz, jo patiešām velos atrast lielāka uzņēmumā darbu, nav nekadas karjeras izaugsmes iespējas.
Mans priekšnieks ir ok, bet zinu, ka viņš jutīsies uzmests, ja aiziešu.
Bet jādoma tikai par sevi, kā nekā viņš jau nedomā par manu izaugsmi. Un tās ir tikai darba atiecības, ko tur pārmest.

Es to pateicu pa telefonu, jo darbs notika plus mīnuss no attāluma. Saņemties bija grūti, reakcija bija saprotoša, pēctam bija liels atvieglojums