Ok, tā kā es esmu smuka meitene, tad es par uzmanību īpaši nevaru sūdzēties, vienīgais, par ko es varētu sūdzēties ir par to, kādi cilvēki man pievērš uzmanību-respektīvi-nenopietni vīrieši.
Jūs lielākā daļa zinat manu stāstu par manu dramatisko sķiršanos, bet jūs zināt arī to, ka es tam tiku pāri. Ok, tātad, man vairākkārtīgi ir nācies satikt gan jaunus cilvēkus, gan sen pazīstamus. Vīrieši ar kuriem es kādreiz esmu tikusies, vai arī, ar kuriem ir tikušās manas draudzenes, saka, ka es esmu palikusi jaukāka, sievišķīgāka, pozitīvāka un pievilcīgāka. Līdz ar to pat viens no tiem, ar kuriem kādreiz satikos, vienā pasākumā palūdza numuriņu un izmaksāja man pusdienas. Lai vai kā, pret iepriekšējiem, tiem, kas man jau kādreiz ir bijuši dzīvē es izturos ļoti jauki un tā tālāk. Bet manī ir kaut kas noticis, kas man traucē veidot normālu komunikāciju ar citiem. Man padodas uzvesties kā maitai. Piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē, līdz ar esošo plānu izjukšanu, es pieņēmu spontānu lēmumu doties uz vienu pasākumu. Tur satiku daudz senu paziņu, satiku draudzenes, sanāca iedzert, bet pēc pāris stundām manai tuvākajai draudzenei beidzās maiņa darbā un mēs naktī satikāmies un devāmies uz vienu klubu pašā Rīgas sirdī. Es biju tiešām iereibusi, mēs iepazināmies ar diviem vīriešiem tur, aicināja braukt pie sevis, es jau teicu, ka nē nē, bet draudzene pierunāja, jo viņa pēc šķiršanās tiešām dzīvo šodienai un bauda dzīvi. Es vienmēr esmu bijusi principiāla attiecībā pret braukšanu pie kāda ar kuru esi tikko iepazinies, pieteicu viņam uzreiz, ka es vnk atbraukšu, bet mani nevar dabūt [es zinu, ka tas ir stulbi, bet man ir tāds ieradums to pateikt iepriekš, jo es negribu tā, ka aizbraucu, no manis gaida kaut ko, ko es nevaru sniegt]. Tas vīrietis, protams, ka gribēja ar mani pārgulēt, bet viņš zināja, ka tas nav izdarāms un es viņa rīcības un uzvedību manāmi ierobežoju. Viņš ir tiešām mīļš un pozitīvs čalis, bet man tiešām sanāca izturēties pret viņu kā maitai. Dīvaini man liekas arī tas, ka es viņam atklāti pateicu arī to, kādēļ es esmu tāda, kāda esmu. Fakts ir tāds, ka es uz turieni devos tāpēc, ka to vēlējās draudzene. Mēs jauki pavadījām kopā laiku, tā kā viņi dzīvoja kaimiņos, pie tā otra palika mana draudzene, tad nākamo dienu mēs visi četratā pavadījām gatavojot ēst un jautrojoties pie filmām, rezultātā-mājās biju tikai nākamās dienas pašā vakarā.
Vēl pašlaik mani izmisīgi cenšas viens cits dabūt uz satikšanos, itkā pateicu jā, bet zinu, ka nesatikšos ar viņu tomēr, sapratu, ka nav jēgas satikties. Man ir problēmas veidot kontaktu ar citiem, jo es zinu, ka visi ar mani cenšas iepazīties tādēļ, ka es esmu simpātiska un, ka viņi, rupji sakot, grib mani vienkārši paņemt priekšā. Tā ir tiešām problēma, nespēju vairs cienīt vīriešus, jo tiešām pašlaik domāju, ka viņi visi domā ar krānu, kad skatās uz manīm. Interesanti, kā lai to pārvar?
Vēl man sāp viena doma par to, ka es ar saviem bijušajiem cenšos uzturēt draudzīgas attiecības, jo pie tādiem punktiem mēs itkā palikām, bet izskatās, ka viņi nemāk nemaz ar mani draudzēties, kad es piezvanu, vai uzrakstu, tad attieksme ir tāda-nekāda. Kaut gan paši gribēja būt draudzīgās attiecībās. Un manis nav par daudz, es vienkārši esmu pieklājīga un cenšos izrādīt tikai standarta interesi par to, kā vispār klājas, vai arī kā, teiksim, cilvēkam gājis kādā noteiktā situācijā, par kuru tas ar manīm ir daudz iepriekš runājis, piemēram, par koncertu, vai kāda koncerta biļešu pārdošanu. Tas taču ir tikai normāli, ka pēc tā koncerta es apjautājos, vai izdevās pārdot biļetes, vai nē, ja cilvēks izmisīgi centās pārdot tās biļetes veselu nedēļu un man lūdza man palīdzību, sameklēt kādu, kam varētu interesēt.
Vai arī, piemēram, cita situācija, kad bijušais ļoti vēlējās mani satikt un atbraukt, bet vienkārši izvēlējās nepareizo laiku un apstākļus [toreiz bija ļoti uzstājīgs par satikšanos], vakar es viņam piedāvāju satikties, bet viņš tieši atbildēja, ka viņam nav vēlēšanās un, ka mēs varētu tikai satikties kā draugi, kas bija fascinējoši, jo es neko citu nemaz, kā vien pliku draudzību, nevaru viņam piedāvāt.
Vīrieši ir tik dīvaini...
Vēl viens interesants fakts....esmu savu bijušo pārdzīvojusi un par viņu nedomāju, jau sen par citiem domāju, bet vakar, nākot mājās no veikala ar draudzeni un ēdot saldējumu, sanāca viņu satikt nākot pretīm pa ietvi, man ieraugot viņu pārgāja ēstgriba un es gribēju mest ārā savu saldējumu. Nesaprotu, kādēļ gan tā...
Sanāca viens raksts ar vairākām tēmām iekšā, piedodiet, ceru, ka jums neapniks lasīt. Bet bija ko teikt...
104
