Viņam ir bērns

Man neilgu laiku bija draugs, kuram ir 3 gadus veca meita. Dzīvoja pamatā pie mātes, bet katras otrās brīvdienas ņēma pie sevis. Man ar bērnu bij ļoti labas attiecības, pa īso laiku pat nosauca par mammu, kas likās stipri jocīgi tam brīdim. Bet man ļoti nepatika doma un patiesībā arī tas, kā vīrietis ar to tika galā... Pārāk sevi mīlu, lai samierinātos ar šo situāciju, ņemot vērā arī, ka nebija tā, ka būtu līdz ausīm samīlējusies un ka tas būtu vienīgais mīnuss.

Varu dot padomu pēc būtības.
Ienākot ģimenē viena vecāka vietā svešam cilvēkam, bērna lielākās bailes ir būt pamestam novārtā, zaudēt sava vecāka uzmanību, mīlestību. Tāpēc rodas agresijas, nepieņemšanas, konflikti jaunpienācējam ar bērnu.
Ir pāris lietai, ko vari lietas labā darīt:
1. Bērna klātbūtnē velti vairāk uzmanības (piedāvā kaut ko kopā darīt ar bērnu- ideāli, ja izliecies, ka bērna hobijs/aizraušanās tevi arī interesē) bērnam nekā tēvam;
2. Ierosini darīt kaut ko kopā visiem trijiem, piemēram, divatā ar tēvu viņš nevar spēlēt futbolu un citas spēles, kur vajag vismaz trīs dalībniekus. Parocies internetā un atrodi kādas spēles. Sīkais novērtēs to, kas esat trīs, jo tad var vairāk interesantas lietas kopā darīt. Un galvenais- nejutīsies atstumts.
3. Ja rodas situācija, ka kaut ko var darīt tikai divatā (nu kaut vai sēdēt blakus transportā, utml.), vienmēr piedāvā bērnam iet blakus tētim.
4. Kad būsi iekarojusi bērna uzticību, izdomā kaut kādu jums abiem īpašu rituālu, piemēram, ja neviens cits to nedara- ne mamma, ne tētis, palasi bērnam pirms gulētiešanas kādu grāmatu.
5. Nekad, nekad un vēlreiz pilnīgi nekad neiesaisties bērna audzināšanā/kritizēšanās/aizrādīšanā/sodīšanā. Bērnam ir vecāki- viņi lai audzina. Tavai lomai drīzāk jābūt kā auklītei- cilvēkam, kas bērnu izklaidē un ar ko bērns jūtas labi, droši, forši. Drīzāk kādu reizi noklusē (vai ja nav nekas nopietns- pat palīdzi noslēpt vai atrisināt) tēvam par bērna blēņām- tā tu iemantosi cieņu bērna acīs.

Es lietoju daudzās vietās vārdus "kaut ko", jo es nevaru pateikt, ko tieši- jāskatās kāds bērns- atvērts, noslēgts, kas viņam patīk, kas nepatīk.

Es jau arī nezinu kā tas varētu būt.Jo ikdiena ir ikdiena,viņam nāktos brīžam mani paklausīt retu reiz,bet tajā pašā laikā neesmu viņam mamma..
Man neierasta situācija,turklāt man agrāk nav nācies saskarties ar bērniem tik pat kā nemaz (t)
Man ir tā dīvaini,jo manējam sanāk dalīt laiku uz mums diviem,dažkārt kļūstu nedaudz greizsirdīga.. :-/

Nu ar to vienkārši ir jārēķinās un jāsamierinās, ja gribi sev cilvēku ar bērnu. Ja nepatīk/negribas/nav pieņemami, tad jāmeklē kāds, kam nav tāda bagāža līdzi.

Ja nav bijusi pieredze ar bērniem, iesaku palasīt pedagoģisko literatūru, pakonsultēties ar kādu psihologu.
Bet visa pamatā ir CIEŅA. Nezinu kāpēc, bet daļa cilvēku uzskata, ka pret bērniem drīkst izturēties ar necieņu un ka bērnam nez kāpēc šis pieaugušais ir jārespektē, jāciena. Tā tās lietas nenotiek. Ja pie bērna iesi ar sirsnību, cieņu un atzīstot savas kļūdas, viņa taisnību, ieklausoties viņa vēlmēs, domās, viedoklī- problēmu nebūs ne ar vienu bērnu (ja vien nav kaut kāds īpašais gadījums :D )

Cik nu sanācis būt ar viņu kopā,tad cenšos būt čomiska,vienkārša :)
Un mācīt tiešām netaisos,tas tēva darbiņš tomēr ;-)

Nu man bija pieredze ar mazāku bērnu, viņam bija 4 gadi. Sākumā uz mani skatījās kā uz kaut ko draudošu, bet ar laiku jau viņš mani pieņēma un bijām kā draugi. Domāju ka tev jācenšās ar bērnu runāt kā ar draugu un tad viss jau būs ok ;-)

Nu man jau liekas, ka taktika pareiza- vienkārša, čomiska. Tikai visu laiku esi modra- lai sīkajam nevienā brīdī nav sajūta, ka ņem nost viņam tēti :D

Viņš jau to tēti ļoti uzmana un mīl,tā kā par to būs jāpiedomā,lai nesanāk,ka kļūst greizsirdīgs uz mani,sāk buntoties..un lai tiešām viņam nav tā sajūta,ka es ņemu viņam kaut ko nost.

Man pat liekas savā ziņā seksīgi un mīļi tas, ka tāds pieaudzis vecis rūpējas un ņemas ap mazo. :-P Bērns nav nekāda piekabe, gan jau iemācīsieties sadzīvot un pati vēl mazo iemīlēsi.

Man ljoti patiik Lavandas ieteikumi! Manam viirietim ir pusaugu meita, kura dziivo pie maates, tikushaas veel neesam, bet man nav nekaadu iebildumu, ka reizeem briivdienas vinjsh pavada ar meitu! Zinu, ka kad dziivosim kopaa, vinja meita tik un taa paliks pie maates un fakts, ka vinjam ir beerns, manu dziivi neietekmee! Gadiijumaa, ja meita dziivotu pie vinja, meegjinaatu kljuut par vinjas labaako draudzeni vai speeleet vecaakaas maasas lomu :-)

man mammai medza paradities jauni "teti" un man ka cilvekam (jau no padsmit gadiem) riebas, ka ar mani tik uzspileti velas sadraudzeties, piekukulot ar konfektem, jo man vienkarsi bija vienalga par siem cilvekiem, kurus es nekad neuztveru ka dalu no savas gimenes.