pagaišgad vasarā biju Norvēģijā,tur iepazinos ar tiik superiigu puisi..samīlējāmies (mana pirmā mīlestība,pirms tam nebiju ko tādu izjutusi)...bija romāniņš 2 nedēļas..viss kā pasakā. nācās braukt atpakaļ uz LV,jo man te studijas..vēl 2 gadi jāmācās ;(..ir pagājis gads kopš iepazināmies,bet viņš turpina mani gaidīt..gaida,kad varēšu dzīvot tur ar viņu..grib precēt mani..šeit LV visu šo laiku jūtos nelaimīga..domāju ,ka pieļāvu kļūdu,braucot atpakaļ,vajadzēja palikt pie viņa. tagad atkal nāk domas galvā,ka jāmet viss pie malas un tomēr jādod iespēja sev būt laimīgai..protams visi būtu šokā (radi,vecāki),ja pamestu nīsto skolu un aizbrauktu/.visi no manis gaida,ka pabeigšu augstskolu...bet varbūt pietiek klausīties apkārtējos un beidzot būt laimīgai..galu galā mēs katrs esam pelnījuši būt laimīgi..es šodien tā padomāju- kas to lai zin cik mums katram atvēlēts dzīvot..varbūt ir vērts jau tagad būt laimīgai,nevis gaidīt, kad kaut kad kaut kā...