Cik tev vajag laika ,lai pateiktu,vai cilveks ir "tava energija"?

ir cilvēki, ar kuriem pietiek vienu reizi satikties, lai to justu, bet man ir trāpījušies arī tādi, kuriem vajag visas 3 reizes, jo viņi sevi kaut kā nemāk izrādīt.

Man vajadziigs laiks, lai piekertos cilveekiem un atraisiitos. Piemeeram, kad saaku straadaat jaunajaa darbaa, tad tikai peec kaada gada saaku ar cilveekiem sadraudzeeties. Liidz tam bija jaukas, pieklaajiigas, kolegiaalas attieciibas, bet nekas tuvaaks un sirsniigaaks.

Man vajag sarunu.

Esmu sapratusi, ka es nedrīkstu paļauties uz savu pirmo iespaidu par kādu, jo tas pārāk bieži ir pievīlis. Esmu pārāk bieži padomājusi pirmajā reizē par kādu to sliktāko, bet beigu beigās esam kļuvuši ļoti tuvi. Man vajag 2 tikšanās reizes, lai nepieļautu kļūdu :)

Nav viennozīmīgas atbildes,mēdzu kļūdīties gan pēc pirmās,gan piektās reizes.Varbūt tās nav kļūdas,bet atsevišķas enerģijas nav domātas ilgākai saskarei? Nezinu.

Viens mirklis un es jau esmu sapratusi, man ar to cilvēku ir pa ceļam, vai tomēr nav. Pirmais iespaids man parasti ir precīzs.

Divaini-iedomajos soreiz savu darbu :-) .Nesen atnaca stradat viena sieviete, un mes uzreiz loti atri sastradajamies!Es pilnigi jutu ,ka ir jaruna ,jadarbojas,lai butu vieglak stradat!Turpretim ir cilveki ar kuriem vienkarsi nespeju ,censos ,bet ir tads ka nervozums,tada ka barjera! |-)
Privata dzive varu teikt ,ka loti atri saprotu ar ko darisana! :-P

ah..es pat nezinu

Enerģijas apmaiņas līmenī "savus" cilvēkus līdz šim esmu sajutusi pirmajā tikšanās reizē. :-)Tie ir cilvēki, ar kuriem man ir līdzīga domāšana, skatījums uz dzīvi, un ar kuriem varu saprasties bez vārdiem, tikai acu kontakta līmenī. Es tos saucu par saviem dvēseļu radiniekiem, ar kuriem labprāt veidoju kontaktu. Citādāk ir ar uzticēšanos mazpazīstamiem vai svešiem cilvēkiem. Man ir vajadzīgs laiks, lai atvērtos, un tas var notikt tikai tad, ja esmu guvusi iekšēju pārliecību par konkrētās personas godaprātu. Arī dvēseļu radiniekiem uzreiz pilnībā neatklājos, bet tikai tad, kad esmu guvusi pārliecību, ka tā nenodos manu uzticību.

Jaa, tas ir tieshaam ljoti individuaali un arii tad atkariigs no situaacijas, vismaz manupraat.

Es pati esmu diezgan intraverts cilveeks, un taadeelj man paiet diezgan ilgs laiks, lai ar cilveekiem izveidotu cieshaakas attieciibas, kaut ko vairaak par vienkaarshi koleegju un pazinju buushanu.
Esmu piefikseejusi, ka dazjreiz jau pirmajaa tikshanaas reizee juutu, ka ar cilveeku ir patiikami kontakteeties, un mums vareetu rasties kaada 'saikne', bet tas ir tikai gadiijumos, kad tas otrs cilveeks ir diezgan ekstraverts.
Kad es satieku kaadu, kas liidziigs man un arii neizraada savas emocijas sveshiniekiem, tad biezji vajadziigas tieshaam daudzas tikshanaas reizes, lai mees rastu kontaktu. :-)

Noktirne-loti interesanti-es ari saskatu dazos cilvekos tadus ka dveselu radiniekus.Tas nenozime ,ka visam piekritu,bet kaut kas loti saista pie si cilveka! :-)
Esmu ieverojusi ,ka loti viegli kontakteties ar indiesiem.Sis kulturas cilveki prot sevi loti labi pasniegt grutas situacijas,kas saistas ar lielu stress uttNekad "nesaus pari stripai" ar skaliem vardiem.Varbut tiesi tapec ,ka sie cilveki prot sevi nomierinat meditejot,prot sevi noskanot jebkura situacija uz tadas "mierigas nots"! :-)Es censos no viniem daudz macities! |-)

Man pietiek ar vienu tikšanos,vienu sarunu.
Vienkārši jūtu gandrīz uzreiz vai man ir ar cilvēku pa ceļam vai nav.
Patiesībā,nevaru atcerēties kaut vienu reizi,kad būtu kļūdījusies.Drīzāk agrāk ir bijis tā,ka jūtu,ka nav pa ceļam,bet vienalga esmu mēģinājusi...Veltīga laika tērēšana tāpēc tagad vairs nemēģinu-ja jūtu,ka nav,tad viss.

Man pirms kāda laika sanāca parunāt ar puisi,kurš ir manā tā teikt draugu lokā(draudzenēm tuvs draugs),pazīstami esam,bet tāda kārtīga saruna nebija bijusi. Sākam runāties ballītē un vienkārši visu laiku-'es to pašu tikko gribēju teikt','tieši tā',utt.,pabeidzam viens otra teikumus vai domu. Smējāmies paši,ka runājam 'vienā valodā',varētu grāmatu sarakstīt.Tik interesanti,kā runāt ar sevi,līdzīgi ir reizēm ar māsu,bet te katru teikumu,katru domu kā saskaņojuši. Žēl,ka vairāk nav sanācis parunāt,bet tas nu ir skaidrs-visvairāk par cilvēku var uzzināt,runājot ar viņu. :-)

Esmu ieverojusi ari seit-kaut ka uzreiz jut pec rakstita,kas par cilveku :-) .Lai ka cilveks necenstos sevi paradit citadu,pec rakstita tik daudz var pateikt-ipasi ja cilveks seit ir vairak ka gadu,raksta biezi |-) .Vispar interesanti :-)

Mani pirmais iespaids ir vairākkārt pievīlis, bet pārsvarā labā nozīmē. Bieži satiekot kādu jaunu cilvēku liekas, ka viņš ir iedomīgs, bet izrādās, ka pavisam nē. :-)

es reti, kuram uzticos, es vienkārši vairs nemāku bez savas bezrūpīgās maskas dzīvot. Šobrīt uzticos pilnīgi svešam cilvēkam, ar kuru tikai sarakstos, bet es jūtu, ka viņam uzticos.

MAn pašlaik uz krūtīm, kā mazs zīdainītis guļ kaķēns, kā bērns, saldi, un alksts pēc mīļuma. Starp citu, šis ir pirmais kaķis, kurš ar mani "draudzējas" :) Pārējie mani pat neievēroja

Aisse-tu ilgi neredzeta!Laikam aiznemta ar milas lietam...! :-P
Es kadreiz loti atklaju savas emocijas realiem cilvekiem-tagad esmu nakusi pie sledziena,ja gruti ,tad labak izlikt emocijas uz papira ,vai padalities ar kadu,kas tevi faktiski nezin.Padalities noteikti vajag-vienalga ar ko-tas grutums ,kas spiez -jalaiz ara! |-)

Cilvēki ir dažādi. Rūpīgi vērojot, nevajag pat vārdu, viņu skatienos, žestos, uzvedībā ir redzams viss, ko pirmie pateiktie vārdi tikai apstiprina.
Cilvēkos mīt tāds dīvains paradums atdarināt otra uzvedību. Es pasmaidu, viņš smaida. Es ātri novēršos un tad pārsteigta vēroju to, cik viņa kustības pēkšņi kļuvušas straujas...
Ļoti jūtu cilvēkus. Vispār, man tā liekas. Un jūtu, ka man tādēļ ir smagi, jo katrs jau nesam sevī savu smagumu.
Tas ir tāpat kā lasīt nu kaut vai, piemēram, cosmo.lv komentārus - katrs taču jūt, ka vārdi ir tie kuros cilvēks sevi ietērpj, tie parāda, kā cilvēks vēlas sevi prezentēt. Bet ir kaut kāda cilvēciskā būtība, kas mīt aiz vārdu robežām - kaut kāda vajadzība pēc atzinības, vēlme pēc kaut kā, vienalga kas. Arī to var nolasīt.
Un cik ātri cilvēki man apkārt izjūt mani? Un vai vispār izjūtu? Vai arī es eksistēju tikai tajā, ko par mani domā citi?
Bet vēl viena lieta, par ko es domāju - kā cilvēks mainās, nonākot saskarē ar mani? Jo cilvēki, kas man dzīvē pieskārušies, ir atstājuši, vismaz tā šķiet, brīžam nedzēšamas pēdas. Un kādēļ lai es nemainītu cilvēkus? Bet, no otras puses, kādēļ lai mainītu?
Runāju ar cilvēku, kurš izteica ļoti interesantu domu. Kādēļ cilvēki domā, ka otru jau izmainīt nevar, viņš man jautāja. Var! Izmaini savu attieksmi pret viņu un viņš jau ir mainījies! Tātad tas esi tu, kas nevēlas mainīties.
Un tad, ja nu tu nevēlies cilvēku pazīt, tad nekad arī neiepazīsi.

Mimi-es atceros ,ka biju taja "smadzenu skalosanas trennina" kadus gadus atpakal ,tur skolotaja tiesi teica,ka mes varam mainit loti daudz,mainot savu attieksmi pret kadu situaciju ,cilveku utt
Es pec pieredzes varu teikt ,ka esmu tiesam izjutusi to sajutu,bet man nebija pacietibas novadit visu lidz galam.Laikam ,vajag izbaudit kadas grutibas dzive ,lai atceretos ,ka mes tiesam varam daudz,ja loti gribam! :-)

vajag ļooti daudz laiku,jo ilgāks tas laiks,jo pareizāks secinājums :-),atceros kā es draudzenes izvēlējos :-D Manas divas labākās padrugas dabuuja mocīties par draudzenes statusu :-D,biju diendienā ar šiem cilvēkiem vismaz pus gadu,kad izgājām cauri dažādām lietām pus gada laikā tā koleģiāli, kā vienkārši paziņas,kam kopīgas intereses un viss,tad tikai sapratām ka varam būt draugi :). Bieži pirmais iespaids mēdz būt ļoti manldīgs un es tam neuzticos,man vajag ļoti ilgu komunicēšanu (t),ar draudzenēm bieži vien ierēcam,ka visu laiku kad bijām blakus,varējām komunicēt,to nedarījām,bet kad pagājām katra savu ceļu,vienalga atradām viena otru,kaut pat iisti runājušās nebijām jo sapratām ka esam radniecīgas dvēseles :-D