Centīšos īsi izstāstīt!
Iepazinos ar vienu puisi,ilgāku laiku sarakstījāmies,satikāmies Latvijā un tad viņš aizbrauca atpakaļ uz ārzemēm strādāt.Turpinājām sarakstīties un viņš mani uzaicināja ciemos uz ārzemēm (uz nedēļu), uz ko es,protams,piekritu un aizbraucu.
Brīdināja mani un es jau ar to rēķinājos,ka darba dienās brīvais laiks man lielākoties būs jāpavada vienai,jo viņš strādāja,bet vakari,naktis,rīti kopā.Sveša vide man apkārt.Patiesībā,diezgan maz laika sanāca kopā pavadīt-es izrēķināju,ka nepilnas 40h tikai kopā un tad jau bieži bija tā,ka viņam nogurums,miegs nāk (protams,tas viss ir normāli,bet es jau nebraucu katru nedēļu ciemos!).
Beigās tik pa dažām dienām dzirdēju no viņa tādas frāzes,ka es klusa,nerunīga,mierīga...
Jā,bija man arī dusmas uz viņu,ka viņš sēž pie pc, aizbraucam uz veikaliem,nedaudz pastaigājamies (tādas bija 1-2 dienas tikai) un tad pa māju. Viņš pat mani neiepazīstināja ar pārējiem cilvēkiem,kas tur mājās dzīvoja.Es jau neiešu uzreiz visiem klāt un nesākšu nez ko runāties.Kad jau bija cilvēki apkārt-runājos,nebija jau mute aizlīmēta.Pasaka vēl,ka mani nevar pierunāt uz kaut ko trakāku,lai gan viņš bija tas,kas neko nepiedāvāja,bet kad es teicu,lai aizejam tur un tur,padaram to un to,viņam visu laiku nogurums.
Kā jums šķiet-vai tas nedēļas laiks (manis minētais stundu skaits,ko pavadījām kopā) ir pietiekami liels,lai otru iepazītu,ka viņš ir tāds un tāds?
Manuprāt,puisis pats nesmuki rīkojās,ka ar citiem neiepazīstināja,pats grūti iekustināms,bet beigās vaina manī,necentās pat vairāk ar mani laiku pavadīt un vēl tuvāk iepazīt....
Laiks,ko LV pavadījām bija viss ok,pirmās dienas ārzemēs arī,bet tagad-viss sagriezies kājām gaisā!