Palasu te diskusijas par dažnedažādām situācijām, kad divu cilvēku attiecībās jaucas iekšā vēl kaut kādas bijušās, ne īsti aizmirstās, vīrietis bezmaz kā paradīzē starp divām sievietēm un katra sniedz tieši to viņam vajadzīgo - ko nesaņem no vienas, to saņems no otras, un otrādi.. Vēlos tad nu šajā kontekstā noraksturot arī manu situāciju. Jau rēķinos ar visādiem norējieniem, bet nu nevaru, protams, nepiekrist, ka ir traka situācija.. bet te nu ir - ko tik nevari pieņemt cilvēka labā, ko patiesi mīli..
Tātad:
Nu jā, viņš ir mana pirmā patiesi lielā mīlestība. Mīlu viņu jau gadu, iepazināmies pagājušajā vasarā, satikāmies varbūt pāris reizes mēnesī - un tās pašas, lai tikai kopīgi izklaidētos, uzdzīvotu, utt. - bet man jau tad bija svarīgi - vienkārši viņu redzēt. Censties neko nepieprasīt. Kaut kā jau no paša sākuma liku sevi rāmjos. Lieki piebilst, viņam jau tad bija cita sieviete (ar kuru kopā bijis pietiekami ilgi, vairākus gadus..). Tad nu tikai šī gada aprīļa beigās, naivi cerēdama, ka viņš patiešām ir no viņas aizgājis, sagājām kopā. Visādus faktorus, kuri varbūt šeit nav tik būtiski, nepieminēšu, BET skaidrs ir tikai viens: es labi apzinos, ka nekas tur patiesībā beidzies ar viņa "bijušo" (značit joprojām esošo) nav. Bet es esmu iemācījusies pieņemt to, ka ir vēl kāda. Jo būtībā pat esmu gatava uz visu, lai viņu nepazaudētu. Jā, zinu, ka viņa velkas pakaļ viņam kā smaga ķēde, un šķirties 100% viņš acīmredzami negrib (kaut ir bijuši vairāki brīži, kad jā - nopietni sastrīdās un šķiet, viss cauri.. un es, kā vienmēr, patrāpos pa vidu.. lieki piebilst, ka viņa joprojām esošā par manu eksistenci nezina.). Un es.. es vienkārši to esmu pieņēmusi. Viņam viņa ir un viss. Un nekādi nepanākšu, lai viņi izšķirtos (ja to mēģinātu, mūsu attiecībām būtu beigas, un to nu es vēlos vismazāk).
Laikam esmu tā, kura pieņēmusi "otrās" lomu. īsti jau neatbilst mūsdienu lepno sieviešu standartam, vai ne?
Gribēju tik pavēstīt, ka arī vēl šodien, šajā pasaulē, tā notiek. Protams, ir brīži, kad ir sāpīgi, kad zinu, ka viņš pie viņas, utt., utjp., bet arī tos esmu iemācījusies pārdzīvot un tajos brīžos daru ko sev ļoti noderīgu, izklaidējos vai vnk atpūšos.
Pilnīgs ārprāts, bet nu mācos sadzīvot, un neteiktu, ka nokritis kāds gabals.
Laikam jau tā ir mīlestība...?!
212
