laikam neriktīga. bet MĪLU

Man ,personīgi, ļoti nepatīk, ka meitenes var parakstīties uz tādām attiecībām un ar to samierināties. Tev ir jābūt stiprai! Jo es ,piemēram, neesmu vēl līdz šim dzirdējusi ,ka puisis samierinātos ,ka meitenei ir vēl kāds [varbūt ir tādi gadījumi, bet noteikti 3x retāk]. Manuprāt, tevi gaida kas labāks. ;-)

Tu esi gatava sevi pazemot visu muzu? Visticamak vins aiz muguras par tevi ierec, ka tada mulke..vins tikai dabu ko velas un tas ari viss.

Tu esi gatava darīt visu, lai viņu nepazaudētu, bet neesi gatava darīt neko, lai saglabātu savu pašcieņu? Sevi Tu vispār nemīli, ja reiz esi gatava būt "otrā"? Es gan nesaprotu, kā var likt sev visu laiku pārdzīvot un mācīties sadzīvot ar ko tādu. Vai nebūtu vieglāk šo teātri izbeigt, vienreiz visu pārdzīvot un aizmirst?
Par to mīlestības jautājumu- Tev pašai jāsaprot, ko Tu jūti. Bet tas noteikti ir arī pieradums, jo, ja tā nebūtu, varbūt Tu redzētu, ka šādas attiecības nav jēga turpināt. :-/

Pilnīgi saprotu Jūsu jautājumus un no malas droši vien tieši tā arī izskatās, kā aprakstījāt - ka esmu bez-pašcieņas-gļēvule, kura vienkārši ir pieradusi pie šī vīrieša un sieviete, kura šī radījuma dēļ gatava liekties kā kaut kāds augs - uz kuru pusi vējš papūš, tāds arī ir...
Tad nu atbildes pa kārtai:
Es esmu 100% droša (ja vispār par kaut ko dzīvē var būt drošs, tad šeit es patiesi esmu..), ka viņš aiz muguras ne rēc, ne apsmej mani. Viņš patiešām nav tāds. Pirmkārt, viņš ir labs cilvēks. Ar briesmīgiem mīnusiem, bet sirdī labs, un nespēj nodarīt pāri pat mušai. Viņš man jau sen ir teicis - meklē ko labāku par mani, esmu tev par vecu (piebilstu kādu varbūt kādai svarīgu faktu.. viņš ir krietni par mani vecāks.. protams, ar likumsakarīgi ar daudz lielāku pieredzi aiz muguras..un vēl tāds faktors - viņam visas sievietes ir bijušas viņa vecumā vai mazliet vecākas.. netipisks, kurš nu netraucas pie katras 20gadīgās), tev vēl visa dzīve priekšā, ko tu ar mani te krāmējies.. Viņš to visu man ir teicis un saka joprojām - un tas man liek vēl vairāk viņu gribēt.
Par pieradumu runāt te nevarētu - neesam dzīvojuši kopā. Labi, zināmu iemeslu dēļ bija noteikts laika sprīdis patiešām bezmaz slēgtā telpā (un bija labi), bet tas bija par īsu, lai varētu runāt par kādu pieradumu.. un, kā jau teicu, pirms tam satikāmies tiešām epizodiski.
Man kaut kā šķiet, ka - reiz visas attiecības tāpat jūk un brūk, cik tad ir to pāru, kas patiesi nodzīvo kopā mūžu vai vismaz lielāko daļu no tā? Man liekas, ka - mācoties ar kaut ko sadzīvot (pat, ja tā ir t.s. OTRĀ sieviete), es iegūstu daudz vairāk, nekā tad, ja man būtu blakus šķietami ideāls vīrietis, kuram es it kā nozīmētu visu.. kaut kā man tas viss asociējas ar nelaimīgajām rozā brillēm, kuras agri vai vēlu, bet - krīt! Es labāk apzinos visu reālo situāciju, caur to iepazīstot arī sevi - cik daudz esmu gatava darīt, lai sasniegtu, ko vēlos.. es neuzskatu to par sevis pazemošanu vai teātri.. te viss ir patiesāk par patiesu. Viņš man saka - tev būs labāks, es saku - nē, man neko labāku nevajag, patiesi nevajag! Starp citu, neteiktu, ka esmu no pieticīgajām - ir savs lepnums, savas prasības pret dzīvi, bet kaut kā tas viss ir atdūries pret vienu vārdu- mīlestība. Vismaz manā izpratnē tā tāda ir.
Ja tiek domāts- es laiku veltu tikai viņam, savas dzīves nav - tās nu gan būs muļķības. :-)

Ai, baigais romāns, brīnos, ja kāda to vispār izlasīs. :-P

ja milestiba, bet ka tev nokritis roza brilles, tad bus sapigi apzinaties, ka vins ir bijis ar 2-am vienlaicigi, ne ta ka tagad, ka visu piedod.

"Viņš patiešām nav tāds. Pirmkārt, viņš ir labs cilvēks. Ar briesmīgiem mīnusiem, bet sirdī labs, un nespēj nodarīt pāri pat mušai."
Tā mazliet dīvaini sanāk.. Jo piem., ja es būtu tavā situācijā, uzskatītu, kad dara gan pāri- man..
Bet nu ok. Neredzu īsti diskusijas jēgu. Tu viņu mīli. Viņš to otru nepametīs. Tu viņu arī. Viņš turpinās dubulto dzīvi, jo "kāda vaina". Agri vai vēlu kāds cietīs un nez kāpēc, man šķiet, ka tā būsi tu.

aguciitis-raudupiete, nu palasi, ko es pirms tam teicu. rozā brilles te pavisam citā kontekstā.. un to, ka divas ir vienlaicīgi- par to taču arī ir runa. ka es to apzinos! tieši šeit sakara ar rozā brillēm maz.

Nu ja, tieši tādēļ viņš pats man te skandina - tev būs slikti ar mani, utjp., un reizē grib to kontaktu uzturēt un reizē kaut kas taču tomēr mūs saista...
diskusijas jēga bija parādīt, ka joprojām starp mūsdienu lepnajām (dažreiz, jāatzīst, pārlepnajām) sievietēm ir tādas psihās, kā es. IR. :D
ja neinteresē šis visnotaļ savdabīgais story, nelasām. :-)

nju ja tu nedoma par sevi, tad padoma, ka vins Tevis del ari sapina citu cilveku-sievieti, kura, pie neka nav vainiga.

Es gribēju rakstīt to pašu, ko joselyn par to pāri darīšanu- saki, ka pat mušai pāri nenodarīs, bet vai Tu tiešām neuzskati, ka Tu esi tā, kurai tiek darīts pāri?
Te laikam pat vairs nav, ko īsti diskutēt- Tu neuzskati, ka Tava pašcieņa cieš, esi gatava samierināties. :-)

Man gan tas nav nekāds pārsteigums, ka ir arī tādas, kā Tu. Bet nu varbūt kādai citai būs. :-)

Bija viens brīdis, kad biju sevi uztaisījusi par vislielāko pasaules cietēju - es viņu mīlu, viņam es tikai patīku, jūtas ir, bet no viņa puses nav tik stipras, kā no manas.. un tad viņam vēl tā otrā, jau ilgāk esošā, nekādi neatkabināmā.. briesmas un šausmas. jā, likās, ka viņš dara pāri, vispār vēl uzturēdams ar mani kontaktus.. bet reāli, kad tā padomā - es jau biju tā, kura bija sadomājusies, ka mums tur, redz, kaut kas baigi varētu sanākt - vnk viņa teikto uztvēru pieckārt jūtīgāk.. pietika viņam atrakstīt kaut vai "Bučas!", es jau biju sadomājusies nez ko. :D pirmā mīlestība un jaunība, īsi sakot, pilnīgs naivums. :D bet tagad tas laiks iet, iepazīstu viņu un saprotu - lai vai kāds viņš būtu (no vienas puses patiešām tipisks vīrietis - grib paturēt abas, jo vienai ir, kas otrai nav), nu velk mani pie viņa. un samierināšanās - manuprāt, tā ir vienkārši dzīves skola. es skoloju pati sevi. ka nebūs vienmēr, kā vēlēšos.

vispār jau.. piliens sašķeļ akmeni nevis ar spēku, bet bieži krītot. nedomājam, ka necenšos metodiski viņam likt tomēr vairāk uz to manu pusi paskatīties.. viņam, redz, laiks vajadzīgs..
nu neko.. kamēr viņam vajadzīgs laiks, es taču neesmu akla un redzu arī citus sev apkārt. vai viņi piesaista, tas gan cits jautājums :)
nu taču pati zinu, pilnīgi vājprātīgi izklausās tas viss. bet tāda nu esmu. :-D

Varbūt es kļūdos, bet rodas iespaids, ka Tu sev esi iestāstījusi, ka diezgan ačgārnas lietas ir pilnīgi pareizas. :-/
Padomā par tiem pilieniem, ko minēji, arī no citas puses- cik ilgi Tu pati spēsi samierināties, līdz glāze būs piepilējusi pilna un viss sāks plūst pāri malām ?

galante, es Tevi ļoti labi saprotu. Arī es esmu bijusi "otrā". Nevarētu gan teikt, ka ar to jebkad biju samierinājusies, tas katru dienu man derdzās, tāpēc laikam tagad arī esmu tur, kur esmu. ;) Bet saprotu es Tevi tāpēc, ka es nebiju tikai, atvainojos, caurums. Lai cik ļoti arī kādai ar putām uz lūpām tagad negribētos apgalvot pretējo. Kā viņš pats reiz izteicās, mēs dzīvojām kopā. Jā, tā bija dubulta dzīve, jo mājās bija un ir sieva,jā, es biju tā, kura tika apdalīta, kura bija slepenā un nepareizā, bet viņam pie manis bija savs spilvens, zobubirste, dvielis vannasistabā un mana dzīvokļa atslēgas. Protams, bija vēl neskaitāmas citas sadzīviskas lietas, kas "palīdzēja" justies kā butaforiskā, bet ģimenē. Laikam nedaudz aizrāvos ar sevi. :D
Gribu tikai teikt, ka ilgtermiņā šāds attiecību modelis nebūs veselīgs nedz Tavai psihei, nedz vīrieša pašvērtējumam. Lai izdodas sagaidīt happy end! :)

Pirmkārt, izvērtē, vai tas tev vajadzīgs. Ja nē- skaidrs, ej prom uzreiz, lieki nesvārstoties. Ja tomēr liekas, ka ir tas īstais un nevari galīgi bez viņa, tad pasaki skaidri, ka nevari šo situāciju vairs izturēt, taču viņš tev nozīmē daudz un pātrauc visu. Ja būs rīcība no viņa puses,un viņš izvēlēsies tevi, tad apsveicu, ja nē, tāpat apsveicu- ar izlīšanu no stuācijas, kura norij ne vien dārgo laiku, bet arī pašcieņu un labo garastāvokli. Vajag sevi cienīt un būt nelokāmai, tad arī vīrietis rēķināsies ar tevi un apiesies ar cieņu, ja būsi ne šis, ne tas, arī viņš ar tevi rīkosies tāpat. Vēlu veiksmi ;-)

varētu Tev teikt, ka neesi normāla utt... bet tas ir lieki, jo zinu kā ir būt tādā situācijā... esmu panākusi, ka tas ir mainīsies (manā situācijā)...
nevar pielikt punktu tur kur sirds liek komatu...
nu ko- cīnies... lai Tev izdodas panākt ka ir tikai un vienīgi Tavs... (l)

Necienu tadas sievietes ka Tu! (e)
Pati vien esi vainiga, ka Tev sap-nevajadzeja skatities uz aiznemtu virieti!

Šausmas, nu kas ar pasauli notiek? Un brīnās, ka veči mūs pazemo, ja pašas labprātīgi ir gatavas tik zemu krist! (e) Es aizgāju no cilvēka,kuru ļoti, ļoti mīlu daudz niecīgāka iemesla dēļ, jo nevarēju ļaut sev darīt pāri, bet redzu, ka ir tādas, kuras gatavas, ka viņas noleik zemāk par zāli!nožēlojami!

Nav pareizas vai nepareizas rīcības šādā situācijā.
Redziet, šajā forumā var izlasīt simtam diskusiju, kurās meitenes izsaka savu sāpi, par šķiršanos no mīļota cilvēka, jo nesaderēja raksturi, vai vnk kaut kas nelīmējās kopā - un viņām ir sāpīgi. Bet šādas attiecības pastāv, un nevienam nav garantijas, ka nesāpēs.
Attiecībās, kuras pastāv starp aizņemtu cilvēku un brīvu cilvēku arī pastāv divas iespējas, vai nu sāpēs vai nu nesāpēs un būs mūžīga laime.
Kur tad ir atšķirība???

Kāda te teica, ka nesaprot sievietes, kas pieļauj šāda veida attiecības - varu pateikt tikai vienu, nedrīkst bļaut pirms laika, jo var sanākt pašai tādā situācijā iekulties, jo zinu daudzas kuras teikušas, ka nekad nesatiktos ar aizņemtu vīrieti, bet tas notiek līdz brīdim, kamēr satiec tādu - aizņemtu, no kura piedāvajuma satikties nespēj atteikties.

Pati esmu bijusi situācijā, kad esmu otrā. Arī teicu, nē, ar mani tā nekad nenotiks, nekad man nebūs tādas attiecības - bet bija. nespēju atteikties. satikšanās bija kā bumbas sprādziens, kad emocijas gāja pa gaisu. neko nenožēloju, sāpēja, ai, kā sāpēja, jo nebija happy end, bet bija tik daudz skaistu mirkļu, kas atsvēra visu to sāpi, kas bija beigās :) un ja kādreiz man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ un kaut ko mainīt, es nemainītu itin neko.

Tām, kuras saka, ka tas ir slikti un amorāli - jā, es piekrītu tas tā ir. Taču saprast to visu var tikai tad, kad esi izgājis tam cauri, un tad arī atnāk tie iemesli,kāpēc tas tika darīts.

Kā saka - paēdušais izsalkušo nekad nesapratīs.

Diemžēl dzīvojam tādā laikmetā, kad viss notiek ātri, nav laika nekam, tad kapēc nenoķert un neizbaudīt tos dažus mirkļus, kas dara mūs priecīgus?

Sakiet ko gribat, bet man liekas, ka vai nu tev ir tik traki bail būt vienai, ka turies pie viņa kā pielipusi vai arī tu visu laiku esi sapīpējusies! Goda vārds, tāda sajūta rodas, ka tev no tā ir pat neliels prieks! :-/
Un nezinu gan vai tā ir mīlestība, tas drīzāk ir cits vārds... :-D