Sveikas meitenes! Neesmu šeit neko rakstījusi jau ilgu laiku, bet gribās mazliet izkratīt sirdi.
Esmu 20mit gauds veca meitene, kas pameta Latviju 2vus gadus atpakaļ, lai brauktu pasaulē laimi meklēt. Esmu daudz ko redzējusi, piedzīvojusi un jutusies..nu, jā, laikam jau laimīga. Bet problēma tāda, ka nekad dzīvē neesmu piedzīvojusi to, ko visvairāk meklēju - mīlestību, kaisli, kaut kādu emociju kas liktu man patiesi sajusties dzīvai. Jāsaka arī tas, ka esmu nevainīga. Jā, ja jūs to pateiktu kādam no maniem druagiem viņi jūs noturētu par traku, jo mans dzīves veids patiesībā nemaz neatstāj vietu būt nevainīgai. Esmu ļoti atvērta, jautra un ja kaut kur ir kāda ballīte es vienmēr būšu uzmanības centrā, BET es nekad nevienu sev nelaižu tuvumā. Protams esmu skūpstījusies/maigojusies daudz un dikti, bet lielākoties jutusi neesmu gandrīz neko. Kas no sākuma man lika aizdomāties, ka būšu vairāk uz meitenēm tendēta, bet arī tur paeksperimetēju un tas pats nekas. Vīrieši apkārt man vienmēr spieto, bet ja godīgi man aptuveni 98% no visas vīriešu sugas man atgādina nogribējušos pērtiķus. Nezinu kā to var pateikt pa latviski, bet angļu valodā tas būtu - they have no game. Ne viņi māk meitenes aplidot, ne atstāj vietu fantāzijai, ne liek man sajusties kā medniecei vai medījumam, tikai kā gaļas gabalam.
Es jau zinu, ka daudzām no jums tagad smīniņš šo visu lasot 'sak meitēn paaudzies un tad tu sapratīsi kas un kā' bet šajā sabiedrībā, kad ir normāli nevainību pazaudēt ap 15mit un pat agrāk es jūtos kā izstumtā. Skaidrs, ka ja es vēlētos es to varētu pazaudēt kaut nākamajās 15 minūtēs bet vai tas ir to vērts? Lai tikai būtu tas padarīts un cerēt, ka kādas emocijas nāks vēlāk.
Viss ko es vēlos ir gribēt un būt gribēta, vai tiešām tas par daudz prasīts?
Sirds izkratīta un droši rakstiet šeit savas, atsauksmes, viedokļus, pieredzi, komentus par manu frigiditāti:)
5
